Mūžīgās bedres

Latvijas ceļi kopumā kļūst aizvien bedraināki. Izņēmumu ir maz. Pēdējā laikā aizvien skaļāk izskan ceļu būves un uzturēšanas nozares speciālistu pieprasījumi valdībai dot viņiem vairāk naudas – ja tā nebūs, drīz vien gals klāt un ceļus...Protams, nodokļu, ko samaksā autovadītāji, daļēja novirzīšana citu vajadzību segšanai valsts budžetā ir diskutējams jautājums. Taču rodas arī cits jautājums – vai esošais finansējums tiek izmantots gana racionāli un vai visi ceļu būvnieki, roku liekot uz sirds, var zvērēt, ka miljonu miljoni izlietoti atvēlētajam mērķim? Ja naudas būs vairāk, vai tas automātiski nozīmēs vairāk labu ceļu? Vērojot “ceļinieku” līdzšinējo attieksmi, par to rodas šaubas. Premjera un finanšu ministra pieprasījumi izvērtēt kvalitātes jautājumus šķiet gana pamatoti un ne jau no zila gaisa grābti. Ja nu kādam ir šaubas, vai tiešām ceļu būvei un remontam domātā nauda tiek tērēta atbildīgi, lai pabrauc pa Rīgas–Liepājas šosejas posmu pie Grobiņas. Un ne jau šis ceļa gabals vienīgais – Latvijas mērogā līdzīgu situāciju ir daudz.

Kāds ārzemēs skolojies un strādājošs ceļu būves inženieris bija vienkārši šokā par sistēmu Latvijā. Tiesiskā valstī paraugus negādā un ekspertīzes neveic paši ceļu būvētāji, turklāt neesot pat iedomājams, ka pēc tam varētu uz ceļa uzliet kaut kādu nenosakāmas izcelsmes maisījumu, kam ar analizēto nav nekāda sakara. Taču pie mums – nekādu problēmu.

Pagaidām vaimanas par allaž trūkstošo naudu ceļu remontam ir bez kārtīga se­guma. Amatpersonas allaž atrunājas – viss maksā tik, cik maksā. Bet kāpēc nevarētu maksāt lētāk? Laikam, ja pierasts pie milzu algām un savu daļu jāatvēl tā dēvētajiem “otkatiem”, tad summas mazas nesanāk. Turklāt tuvojas termiņš, kad ceļu būvē vairs nevarēs zaļi dzīvot uz ES fondu projektu rēķina. Tad nu arī jāceļ tracis.

Pievieno komentāru

Blogi