Manam mūžam pietiks

Liekas, ka zabatistu pasaules gala sludināšana gadsimtu sākumā beidzot ir inficējusi cilvēku prātus. “Manam mūžam pietiks” ir līdzvērtīgs tādai ticēšanai pasaules galam, jo pēc būtības atklāj traģisku lietu – cilvēks tālāk par savu...Ne par to, lai dzimtajā pagastā arvien būtu ārsts, ne par planētu, ko saņēmis avansā no saviem mazbērniem, ne par valodu, kādā viņa senči runājuši, ne par sabiedrību un morāli kopumā. Taču ne velti Melnā Karaliene Alisei Aizspogulijā teica – lai paliktu uz vietas, ir ļoti ātri jāskrien. Un ja grib kaut kur nokļūt, jāskrien divreiz ātrāk. Varētu papildināt – jāpadomā, kur skriet. Varbūt tiešām vajadzētu šahu iekļaut mācību programmā, lai neizzustu kaut vai teiciens “domāt divus gājienus uz priekšu”, ja ne pati tālredzīgas domāšanas tradīcija. Uzņēmēji zina, ka par maz piedāvāt to, ko klientam vajag šodien. Ir jāzina, ko vajadzēs parīt. Norises, ko vieni atstāj pašplūsmā, virza citi.

Vai arī tās pašas virzās pēc Dieva un dabas likumiem. Valoda, kurā nerunā, izmirst. Dziesmas, kuras nedzied, tiek aizmirstas. Varoņdarbi, kurus neatceras, ir velti. Ja valstiskums vieniem kļūst par kāju pameslu, atradīsies citi, kas nepaslinkos to pacelt un zinās tā vērtību. Jautājums tikai, kādā valodā viņi runās. Es gribu, lai Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Tas ir taisnīgi. Es ticu, ka neesam nogulējuši vai palaiduši vējā iespēju to nosargāt arī saviem bērniem un mazbērniem. Traģiski, ka arī šajā jautājumā dzirdama attieksme “manam mūžam Latvijas pietiks”. Neiedomājami tuvredzīga augstprātība.

Pievieno komentāru

Blogi