Laika stirnām līdzi

Vienmēr atceros aktrises Ināras Kalnarājas teikto: “Tie gadi taču skrien kā stirnas un man jau arī patīk, kā viņi skrien. Man tikai tas virziens nepatīk.”Tāpat varu teikt par tiem mazliet vairāk nekā 20 gadiem, kas aizauļojuši pēc...Tāpat...Tāpat varu teikt par tiem mazliet vairāk nekā 20 gadiem, kas aizauļojuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diemžēl līdzība ir arī tajā, ka tas virziens man ne visai patīk. Pirmā vieta Eiropā nevienlīdzības ziņā ir kauna traips Latvijas valdībai un Saeimai. Bet viņu nespēja šo kaunu apzināties un atbilstoši rīkoties ir vienkārši traģiska.

Valsts Prezidenta stils izteikties pusteikumos apgrūtina domas uztveršanu, bet, cik sapratu, viņš uzskata, ka informācijas ir par maz, lai spriestu par situāciju, uz dažiem negatīviem piemēriem nevar balstīt kopējo ainu. Protams, kritiskai domāšanai jābūt, taču nevar no morālas atbildības par nabadzību aiziet spriedelējumos par aprēķiniem un pārspīlējumiem. Savukārt tiem, kuri brīnās, ka Prezidents nezina, cik Latvijā izplatīta nabadzība, varu pastāstīt savu izbrīnu kaut vai par daudzajām greznajām savrupmājām Ozolu ielā Liepājā, kad rekonstrukcijas laikā pa to novirzīja satiksmi.

“Eurobarometer” aptaujā 2009. gada rudenī 89 procenti Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka nabadzība te ir izplatīta. Vēl vairāk par nabadzības izplatību savā zemē bija pārliecināti tikai Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā. Varam diskutēt, ka tie jau nav reāli cipari, tā ir “tikai” nabadzības uztvere – psiholoģiska īpatnība, ko nevar izmērīt.

Neatkarīgi no cipariem vai uztveres es labāk redzētu Latviju saraksta otrā galā: Dānijā tikai 31 procents atbild, ka nabadzība viņu valstī ir izplatīta. Līdzīgi kā Kiprā un Zviedrijā. Austrijā par nabadzības izplatību ir pārliecināti 53 procenti. Laikam jau psiholoģisko īpatnību dēļ.

Pievieno komentāru

Blogi