Lai mācās no mums!

Nupat publicēti prestižo Jēlas un Kolumbijas universitāšu pētījuma dati par zaļākajām valstīm, kurā Latvija ierindota otrajā vietā aiz Šveices. Teiksiet – neticami? Visdrīzāk – jā. Arī man, gluži kā vides ministram Sprūdžam, pirmajā mirklī...Taču pusstundu vēlāk, vēlreiz izlasot to pašu ziņu, domas mainās. Varbūt nav ko iespringt uz to, ka esam otrie, piektie vai īstenībā varbūt septītie. Es patiešām ticu, ka esam zaļāko valstu augšgalā. Sanācis būt gandrīz visos pasaules kontinentos, daudzās lielās un mazās pilsētās, ciemos, sādžās, džungļos, braukt pa smirdīgām upēm un jūrām, tā teikt, ir, ar ko salīdzināt.

Un, ja ņem vērā šo aspektu, atļaušos apgalvot, ka Latvija ir pat ļoti zaļa un tīra valsts. Tepat tautiešu iecīnītajā laimes zemē Anglijā daudzās apdzīvotās vietās ceļmalas un ietves izskatās tā, ka pat 1. janvāra rīta pēc Jaungada svinībām Latvijas pilsētas šķistu kā tīrības paraugs. Nemaz nerunājot par to, kādi “gružkastu rajoni” pavērās manam skatam Indijas vai Taizemes ārēs. Starp citu, tajā pašā Šveicē arī ir daudz vietu, kas prasās pēc kārtīgas uzkopšanas. Šīs mazās valstiņas lielā priekšrocība ir gleznainie kalni un ezeri, kas uzbur fantastisku kopainu. To pašu var teikt par visu Bavārijas reģionu un Austriju. Tas “apēd” visus pārējos mazus nesmukumiņus. Lai gan es ļoti šaubos, ka Bernātu pludmale, piemēram, ir kaut par mata tiesu sliktāka. Es teiktu, Bernātu pludmalē daba ir dzīvāka un gaiss svaigāks. Vismaz manis satiktie ārvalstu tūristi saka to pašu.

Nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Pēdējo gadu laikā notikušās lielās sakopšanas talkas ir apliecinājušas, ka Latvijā ir ļoti daudz darbīgu roku, kas gatavas iesaistīties kopējā mērķa labad. Taču ļaudīm jāatceras, ka uzpošana nav tikai vienas dienas jautājums. Vai tad nav prieks skatīties uz tām sakoptajām sētām tepat mūsupuses novados, vai tad nav, no kā ņemt piemēru? Un kā vēl ir! Piedodiet, mūžīgais arguments par naudas trūkumu te nestrādā. Lai elementāri sakoptu savu sētu, t.i., paceltu no zālāja dažus ķieģeļus, nolīdzinātu kurmju rakumus vai savāktu kādu krūmos aizmirstu dakšu, prasa tikai un vienīgi gribasspēku.

Piekrītu, ka Latvijā vēl pabērna lomā ir daudzās Eiropas valstīs sen attīstījusies atkritumu šķirošana, PET pudeļu un bateriju vākšana speciālās kastītēs, taču tas nav nelabojams jautājums.

Mēs paši zinām, ka varam izdarīt vēl vairāk. Vislabākais novērtējums būs tad, ja pie mums brauks un no mums mācīsies citi.

Pievieno komentāru

Blogi