Kas tev, meitiņ, mugurā?

Priekules vidusskolā “uz zemā starta” bērnu un jauniešu festivālam “Pulkā eimu, pulkā teku” bija sanākušas desmit folkloras kopas no Lejaskurzemes novada. (Folkloristiem ir savs novadu dalījums, tuvs etnogrāfiskajam. Nez, vai...Sirsnīgs un...Sirsnīgs un spēcinošs pasākums. Prieks un lepnums par Priekules novadu, kur četros no piecām vispārizglītojošajām skolām ir pa folkloras kopai. Mazliet ar humoru piedomāju – Virgai laikam nav tāpēc, ka viņu meitām tērps dikti grezns nepieciešams. Virgas vainags taču vēl augstāks par Nīcas slaveno, zīļoto. Un sudraba saktas – pilna priekša!

Priekulē vienlīdz labi jutās gan ganu meitēni linu brunčos, gan vērtākas meitas un puiši, tikai man reizēm bija tā pagrūti tikt līdzi tam domu lidojumam un variācijām par tautastērpu. Protams, ir nozīme naudai – ko var vieni, nevar citi. Kā Bārta izkopusi un savu kanti tur gadu gadiem – par to var tikai sapņot. Vai tāpēc pārējiem mest plinti krūmos?

Tautas tērpu eksperte Lia Ģībiete ne reizi vien pastāsta, pamāca, kā ar minimāliem līdzekļiem tikt pie apģērba, kas varētu nest tautastērpa nosaukumu – ja ne goda reizes, tad vismaz ikdienas kārtas. Ja tikai mazliet pie tā piedomātu.

Folkloras kopa nav deju kolektīvs, kur visi vienādi kā uniformās ietērpti, turklāt tik koši, kā jau skatuves šovam saposti. Folklora ir tuvāk dzīvei, tuvāk dažādībai un prasmei saskanēt. Varētu teikt, ka folklora palīdz saskanēt: ar sentēvu tikumu, ar sevi, ar cilvēkiem apkārt. Saskanēt ne tikai dziesmā, bet arī pēc skata. Taču tas padoms pats rokā tik viegli vairs nedodas, no paaudzes paaudzē. Tas jāmeklē un jānoķer.

Pievieno komentāru

Blogi