Kad vecs top jauns

Atblāzma no Rūdolfa Blaumaņa "Indrānu" tēmas, kurā saduras divu paaudžu skats uz dzīvi, pavīdēja Durbē, klausoties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektores, būvnieku un pašvaldības pārstāvju sarunā.Tā risinājās pie ekspluatācijā...Tā risinājās pie ekspluatācijā nododamās, no jauna uzbūvētās ievērojamā valstsvīra Zigfrīda Annas Meierovica dzimtās mājas. Neapšaubāmi, visi savu darbu ir veikuši profesionāli un gribot labu rezultātu. Taču pieeja ir atšķirīga. Inspektore ar dzelžainu tvērienu norāda uz lietām, kuras atšķiras no vēsturiskā autentiskuma un, neslēpjot sarūgtinājumu, tās nosauc par butaforiju. Jā, izpildot viņas iebildes, ēka izskatītos daudz tuvāka savam vēsturiskajam veidolam. Savukārt jaunie vīrieši, kuri uzklausa viņas teikto, šķiet, darbiem piegājuši no sava laika redzesloka – modernākiem materiāliem, racionāliem tehniskajiem risinājumiem, vizuālās nevainojamības.

Profesionālā līmeņa viedokļi tā arī varētu palikt pašu strīdnieku ziņā, bet ir jautājums – kā uz to raudzīties mums, iedzīvotājiem, kuru kultūras un vēstures mantojuma izpratnes un apzināšanas līmeņa celšanai šis objekts ir atjaunots?

Satiktie durbenieki teic, ka ēka ir skaista, un cer tajā iegriezties kā vietējā muzeja apmeklētāji. Ja tā, tad objekta atjaunošana savu mērķi ir sasniegusi.

Man pašai šī situācijā raisa neviennozīmīgas emocijas. No vienas puses, neesmu vēsturisko vērtību fane, man labāk tīk skatījums ar virzību nākotnē un veiksmīga veco un jauno lietu sintēze. No otras – apjaušu, ka vēstures elpu vislabāk var sajust pēc iespējas autentiskākā vidē.

Iespējams, jāpieņem zelta vidusceļš un lielākā uzmanība jāpievērš objekta topošajam saturam, nevis jau gatavajam ārējam veidolam.

Pievieno komentāru

Blogi