Grīdas reportāžas no Karostas

1. diena. Ceturdienā, 2. februāra rītā, pat Kurzemē sals sasniedza vairāk nekā mīnuss 20 grādus. Malkas katlā spiediens bija nokrities un uzpildot apkures sistēmu, izlija beidzamais radiatoru ūdens. „Tubras”, kā saka četrgadīgā Anna, bija...

Pārvaldniece to uzzinot tik novilka: „Oi, oi, oi...” Sapratām, ka nu gan ziepes. Nu, bet tas taču nekas! Varam arī padzīvot virtuvē uz grīdas. It sevišķi, ja iegādāts kvarca sildītājs, kas silda līdzīgi padomju laikos ražotajai „saulītei”.
2. diena. Piektdienas vakarā zvanīju visnotaļ atsaucīgajai namu pārvaldniecei, diemžēl, izrādījās, ka neesam vienīgie ar sasalušiem ūdensvadiem, problēmas ir ļoti lielas un mūsu māja taču ir  maz apdzīvota. „Bet zem mums dzīvo trīs, nē, četri bērni, jo uz Jauno gadu piedzima vēl viens.” Oi... oi... oi... „Nē, vairāk neviens no jūsu mājas par ūdeni nav sūdzējies. Diemžēl līdz pirmdienai nekādu izmaiņu nebūs.”
3. diena, sestdiena. Dzīvojam uz grīdas. Ēdam, dzeram kafiju, lasām, zīmējam, netīrie trauki izkārtoti pa plauktiem, jo apslaucīti var noderēt vēlreiz. Skatāmies visu, ko interneta vietnēs var atrast par Karostu. Par lādiņiem ezerā, pasakaini skaisto Kalpaka tiltu, mūsu ielas unikālo segumu, rau, lietās betona plāksnes nemaitā ne tanki, ne kari. Pateicoties portālam irliepāja un vēsturniekam Gunāram Silakaktiņam, beidzot uzzinu, ka baznīcai līdzīgā ēka ielas galā ir kapella-morgs, žēl – pusabrukusi, simtkārt žēl, ka te tik ļoti daudz ir šo divdesmit gadu laikā sabrukušo namu. Zemgales ielu es dēvēju par „mirušo ielu”, jo pirms pieciem gadiem nejauši ieklīstot, iznāca apraudāties. Kastaņu alejā bija sarosījušies pumpuri, bet cara laiku māju aleja – bez logiem un gandrīz visas bez jumtiem. Tikai monolītie granīta pamati kā pieminekļi. Staigājot pa Karostu, man bieži liekas, lūk, īstā pilsētas pērle! Tikai paviršs atradējs tajā neredz dzintara brīnumu un kā dzeltenu, jūras nopulētu stikliņu, iesviež krūmos. Ej nu sazin, ja nu kā fosfors sprāgst. Mums, „matrasniekiem” un karostniekiem, cits nekas neatliek kā internets, ēdiens un miegs. Uzmanīgi noklausāmies Silakaktiņa stāstīto par piemiņas vietu kritušajiem. Tepat taču aiz virtuves loga tās priedes un, zinu, tur tālāk krusts. Nacisti nošāva dezertierus, aizsargus un citus, kas pretojās fašistu režīmam. Kādus trīs simtus cilvēku. „Mēs negribējām karot” rakstīts uz granīta stabiem un – „nošaušanas vieta.” Kādā video pavisam sirms leģionārs stāsta, ka aprakt nošautos viņi nav varējuši, jo bedrēs pievilkās ar ūdeni un mirušie peldējuši pa virsu. Padomju laikos velēnas nolīdzinājuši līdz ar zemi un spēlējuši futbolu. Man ir Jūras katedrāles foto ar nozāģētiem krustiem un uzrakstu „matrožu klubs.” Esam jau iepazinušies ar krievu kundzītēm, kuras tur dancojušas. No neizsmeļamās yotubes uzzinām, ka Karostas militārajā cietummuzejā mitinās ruds sieviešu spoks. „Un ko tu domā par spokiem?” „Es domāju, ka spoks ir izdevīgs. Atliek tikai noturēt aizlūgumu par dvēselēm un iesvētīt muzeju, lai visi spoki pazustu. Bet tagad spoki ir kā bezalgas darbinieki un reklāmas baneri.” Jā, mūsu Karosta ir neizsmeļama. Siltums un lepnums ir dzirdams balsī, kad sakām - „mūsu”.
4. diena, svētdiena. Suņi priežmežiņā nikni, vējš kā no Ziemeļu ledus okeāna, pat baznīctante lamā nabagus zem katedrāles zelta kupoliem. Viņi laikam mani apmuļķojuši, jo tos izmangotos santīmus nodzers. Diena tik plēsīga kā satrakojusies kuce. Kad noriet saule, izdziest elektrība. Ne tikai mums, kvartālam, Karostai, bet arī visai Jaunliepājai. Sals pārcirtis vadus kā simtiem vārīgo dzīvības. Ukrainā divsimt, Latvijā savi divdesmit nosalušo sanāks. Pēc cik stundām mūsu virtuvē vairs nebūs plusi bet mīnusi? Pa drusciņai kurinam, bet bez sūkņa jau nedrīkst. Katls sāk šņākt, mēs nesam gruzdošās briketes sniegā, istaba pilna tvana, turam vaļā logu un skābeklis ieplūst līdz ar dzīvībai bīstamajiem grādiem. Elektrību ieslēdz pēc trīs stundām, plusi istabā arī vairs tikai trīs.
5. diena, pirmdiena. Avārijas dienestā man saka, ka izsaukumu ap simts, bet brīvdienās strādā vien trīs cilvēki. Domes pārstāvniecībā man saka, ka resursu ir tik, cik ir un LNA cīnās kā prot, arī ar nemaksātājiem. Divās mājās apkure šogad nemaz neesot pieslēgta, jo cilvēki nemaksājot. Apsaimniekotāja man saka, ka situācija ir ļoti sarežģīta, lejā taču neviens nedzīvo, caurules nav nosiltinātas, rezultāts nebūs ne divu, ne trīs dienu laikā. Kaimiņš mums saka, ka daļa dzīvokļu piederot pašvaldībai, tos nevar privatizēt un pārdot, šajos dzīvokļos dzīvo „nabagie”, kad viņus par nemaksāšanu izmet, vietā tiekot ielikti tādi paši. Esam tāda kā nabagmāja? Es rakstu Domei vēstuli. Un nevaru saprast, kaut kas ir mainījies. Ak, jā! Lejā kāju dipoņa mitējusies, laikam ģimene ar trīs bērniem un zīdainīti ir prom.
6. diena. Turpinam sēdēt uz grīdas un pamazām sākam smirdēt. Zvanu mammai: „Un kā jūs tur Sibīrijā mazgājāties?” „Nu laikam jau nemazgājamies. Kaut kur vienreiz pa diviem mēnešiem, vai...” „Uz Ziemassvētkiem un Lieldienām?” Mēs atrodam antibakteriālo gēlu un ieziežam rokas. Es neizturu un eju uz baseinu. Labi, ka pie ieejas nav „smaku indikators”. Apmaldoties garajos eiroremonta koridoros, ieraugu bomzīti. Viņš snauž pie savas plastmasas glāzes. Es tagad labāk varu iztēloties kā viņš jūtas. Tagad es zinu, ka ķermenis mēdz aizķept kā sasmacis kambaris. Skābekļa bads prātam ir vienādi bīstams ar ēdiena iztrūkumu vēderā. Domas vairs nelido. Varbūt citreiz vajag izbaudīt, kā tas ir – garīgi rāpot. Kamēr peldu, baseinu nāk apbrīnot komisija, jo 7. februārī tiek prezentēts Liepājas lepnums – peldbaseins un „Dzintara koncertzāles” makets.
7. diena. Šodien aprit nedēļa. Izrādās, „atkusnis” tiek gaidīts ne tikai totalitārajos režīmos. Izrādas, Karostā dzīvo vien nabagi un mākslinieki. Šķiet, Latvijā starp vārdiem mākslinieks un nabags, aizvien biežāk varēs likt vienlīdzības zīmi. Esmu uzrakstījusi vēstuli Domei un apsaimniekotājam. Vēstules apzīmogotas, tas nozīmē, man tiks sniegta atbilde. Droši vien tur būs rakstīts, ka Dome nevar pilnībā uzņemties atbildību par apsaimniekotāju, kurš taču SIA. SIA teiks, ka trūkst resursu. Šodien financenet secina, ka Latvijā nabadzības riskam pakļauti 19% iedzīvotāju. Es zinu, ka nepadošos. Tā galvenā cīņā jau nav pret institūcijām, bet PAR mīlestību. Pat par pieticīgu pagrīdes mīlestību ir jācīnās, lai to nenosaldē netaisnība, bezspēcība, skumjas un dusmas. Vakaros sēžot uz meitas matrača, stāstu, ka viņa taču ir Karostas meitene Anna! Jā, Karostas meitene Anna dzīvo koku lapotnē un drīz, pavisam drīz, izkusīs leduspuķes uz istabas logiem, uzziedēs kļava dzelteniem saulītes ziediem un mēs iesim skatīties, kā atveras dzelžu tilts pār kanāla ūdeni un šurpu-turpu ūjinādami peld kuģi.

P.S. Jaunākie dati

Pievieno komentāru

Blogi