Ciparu saspēle

Nākamgad, visticamāk, garantētā minimālā ienākuma līmenis būs mazāks – vispārīgā gadījumā tas saruks līdz 35 latiem, un pašvaldībām būs jāmaksā pabalsts tā nodrošināšanai. Ja atliks nauda vēl kam, maksās arī citus pabalstus. Atkal...GMI...GMI vēsture aizsākas 2006. gadā, kad to noteica 24 latu apmērā. Pēc gada tas bija 27 lati, taču joprojām smieklīgi atpalika no valstī noteiktā teorētiskā iztikas minimuma (IM) – 143 latiem. Gadu gaitā GMI pakāpās līdz 40 latiem šogad (bērniem 45 lati), IM ir audzis par kripatu lēnāk un šogad oktobrī bijis 176 lati.

Godīgi sakot, gan viens, gan otrs cipars man liekas kā no pirksta izzīsts. Par IM pat Labklājības ministrijas amatpersonas oficiāli izteikušās, ka tādam, kā šobrīd to rēķina, nav jēgas. Man tas patīk tikai tamdēļ, ka piekrītu: tieši IM nevajag aplikt ar nodokļiem gan par mani, gan katru manā apgādībā esošu personu – tas ir iztikas minimums.

GMI savukārt izzīsts no pirksta ar nosaukumu “cik nu varam atļauties”, taču te ir būtiskas iebildes. Joprojām nav veikts valsts funkciju audits, ko solīja veikt, lai optimizētu valsts pārvaldes aparātu. Vismaz rezultāti nav jūtami. Joprojām nekāda algu morālā audita valstiskas solidaritātes vārdā.

“Cik nu varam atļauties” ir līdz pretīgumam staipāms jēdziens, atkarībā no tā, kam tas ir izdevīgi. Mazliet biedējošas ir uzmācīgās runas, ka krīze ir pārvarēta, un statistikas aprēķini par vidējās algas pacelšanos pirmskrīzes līmenī. 488 lati taču ir liela nauda, vai ne? Gandrīz vai labāk neticēt statistikai, kas rēķināt māk, bet izskatās, ka lielas jēgas no tā nav.

Pievieno komentāru

Blogi