Ārējais ienaidnieks

Aizvadīta diena, kad godinājām 1949. gada 25. marta deportāciju upurus. Lai arī pagājuši 63 gadi kopš traģiskā notikuma, joprojām sāp.Taču laiks ienes korekcijas cilvēku izpratnē un apziņā. Par to bija jādomā, atceres dienas priekšvakarā...Taču laiks ienes korekcijas cilvēku izpratnē un apziņā. Par to bija jādomā, atceres dienas priekšvakarā skatoties žurnālista Andreja Mamikina un vēsturnieces Tatjanas Feigmanes sarunu telekanālā “TV5”, kam vairums skatītāju auditorijas ikdienā runā krievu valodā. Vēsturniece provokācijām nepakļāvās un ļoti pārliecinoši ar faktiem tās atspēkoja un pamatoja ar tiešām neitrālu zinātnisku viedokli.

T. Feigmane uzsvēra – noziegumi, kas veikti kādā no vēstures posmiem, nav saistāmi ar nacionālo identitāti. Gan latviešu, gan valstī dzīvojušu nacionālo minoritāšu vidū bija gan cietušie, gan iebiedētie, gan nelieši. Katrs gadījums jāskata individuāli. Taču tiešraides laikā telefoniski izteiktie skatītāju viedokļi skanēja biedējoši. Viens no tiem – pareizi Staļins darīja, atbrīvojās no tā dēvētās “piektās kolonnas” un iznīcināja “tautas ienaidniekus”. Vai arī – aizsargi paši šāva cilvēkus, tā viņiem vajadzēja. Vēsturniece iebilda – kā gan par nodevējiem būtu uzskatāmi zīdaiņi?

Savukārt aizsargu organizācija jau bija likvidēta, turklāt cilvēkus viņi nav šāvuši – ja nu kāds bijušais aizsargs vēlāk iekļāvies noziedzīgos grupējumos, to nevar attiecināt uz ikvienu. Interaktīvā aptauja ar trim piedāvātajiem variantiem liecināja – raidījuma skatītāji domā, ka pie deportācijām vainīgi latviešu sarkanie strēlnieki, nevis krievu čekisti vai staļinisma režīms. Aizputniece Liveta Sprūde no saviem braucieniem uz Sibīriju atceras – arī tur vietējie nebūt Staļinu neuzskata par briesmoni, padomju laikos piedzīvotās šausmas apziņā sāk gaist, vietā stājas idealizēti pieņēmumi. Tāpēc svarīgi pēc iespējas biežāk un plašāk skaidrot vēstures faktus.

Pievieno komentāru

Blogi