Ar pieri pa stenderi

Ceļot gribas daudziem, bet ne visiem tas iespējams – pat tepat Latvijā vai vienā novadā. Kā jau “sociķim” un dabas draugam pieklājas, es joprojām ticu pieejama sabiedriskā transporta idejai. Atceros kādas aizvīķnieces teikto – būtu...Kādreiz autoceļus mēdza salīdzināt ar valsts asinsriti – tagad to nedara, jo pat ar minimālām zināšanām medicīnā skaidrs, ka šitāds pacients ilgi vairs nevilks. Situācijai ar sabiedrisko transportu man bail pat meklēt kādu salīdzinājumu.

No Liepājas tikt uz Rīgu it kā var, tiesa, bez tādas ekstras kā bērnu biļete, kas taču ir par daudz prasīts valstī, kurai demogrāfijas uzlabošana ir pirmajā vietā, gandrīz turpat, kur tūrisma attīstība. Tāpat daudz prasīts ir maisiņš autobusā, ja nu paliek slikta dūša – lielāks vai mazāks vēmējs labprāt brauktu ar vilcienu, bet tas iet tik reti, ka gribot negribot sava un līdzbraucēju labsajūta jāupurē, ja tiešām ir nepieciešamība kaut kur tikt. Vilcienu autobusa vietā labprāt izvēlētos ne tikai sliktas dūšas piemeklētie, bet arī tie, kam svarīgi ilgstoša brauciena laikā izkustēties, pastaigāt, aiziet uz tualeti, plašāk justies. Bet cilvēka ērtības un “iegribas” taču ir sīkums, vai ne? Sēdi mājās vai brauc ar savu auto – apstājies, staigā un čurā ceļmalā, cik gribi!

Tikpat labi varētu teikt, lai brauc ar pieri pa stenderi, vai mierināt, ka ziemā taču būs vienkāršāk – Rīgu varēs redzēt, arī piešaujot mēli kādam sasalušam dzelzim.

Pievieno komentāru

Blogi