Ar pazemojuma sajūtu

Jūtos pazemota kā sieviete. Tāda ir mana reakcija uz Saeimas deputāta Imanta Parādnieka iniciatīvu – aizliegt abortus.Arī es uzskatu, ka jau embrija stadijā mazā būtne ir pilntiesīga dzīvība un nebūt neatbalstu tās iznīcināšanu....Arī es...Arī es uzskatu, ka jau embrija stadijā mazā būtne ir pilntiesīga dzīvība un nebūt neatbalstu tās iznīcināšanu. Pazemojums ir tāpēc, ka jūtu – te nav ne smakas no patiesām rūpēm un mīlestības pret sievieti un arī pret bērnu ne. Ir sajūta, ka valsts mani neciena kā sievieti, bet pieprasa būt bērnu dzemdētājai, par spīti jebkādiem apstākļiem. Tikai “pliks” aizliegums bez alternatīvas un atbalsta.

Tie, kuri deputātam norāda gan uz šī pretdabiskā akta cēloņiem, gan aizlieguma neizbēgamajām sekām, ir spiesti sarunas pārtraukt, jo dialogs nesanāk.

Pazemojoši ir arī tas, ka atbildība atkal tiek uzgrūsta tikai sievietei. Ja divu cilvēku tandēmā radies nevēlams auglis, tad iespējamā kriminālatbildība par tā iznīcināšanu jāprasa vienlīdz no abiem. Nereti tieši vīrietis pieprasa abortu. Iespējams, tikpat ultimatīvi kā viņa “sugas” brālis Saeimā pretējo.

Risinājums ir it kā vienkāršs – valstī nodrošināt tādu morālo, ekonomisko un sociālo fonu, uz kura sievietei doma par abortu ir absurda un lieka. Bet tam ir vajadzīgs daudz, daudz vairāk smadzeņu un patiesu rūpju par sievieti un bērnu.

Aborts ikvienai sievietei ir traumējošs notikums, un par savu rīcību viņa atbildēs pati. Sev, Dievam. Varbūt sāpīgi un mokoši visu mūžu, bet pati.

Un laikam ir utopija vēlēties, lai tieši valsts ir tā, kas viņu paceļ, nevis noniecina un atgrūž. Atsevišķam vājam un necienīgam “parādniekam” sieviete var pagriezt muguru, bet ko lai dara ar valsti, kas nedzimušo bērnu pasludina par savu neaizskaramo pilsoni, bet par piedzimušu vairs nerūpējas kā savai ģimenei piederošu?

Pievieno komentāru

Blogi