Ar aizrautību

Grāmatu lasīšana ne vienmēr ir šķitusi aizrautīga skolu jaunatnei – obligātās literatūras kalni, tad pārbaudes un domraksti par tiem. Man skolas laikā patika “malkas pagales” “Mērnieku laiki”, “Zaļā zeme” un “Dvēseļu putenis”,...Vērgales “Bērnu žūrijas” dalībnieku mirdzošās acis un atbildes uz jautājumu, kāpēc lasāt, ļoti iepriecināja. Lasu, jo patīk to darīt, lasu prieka pēc.

Liela nozīme ir arī pedagogam, ja viņš spēj aizraut ar ideju un māk ieinteresēt lasīšanas labumos. Bērni viņam seko. Vērgalniekiem jāpriecājas, ka viņu skolas bibliotekāre Iveta Vanaga bērnus aizrauj ar interesantām nodarbēm un nežēlo laiku, lai sagatavotos vakaram, kurš veltīts tikai grāmatām. Viņa varētu izvēlēties aukstajā ziemā sēdēt siltā istabā un neko nedarīt, bet tomēr iet ar bērniem rotaļās, pavada nakti skolā, par to neko nesaņemot – tik vien vai, pareizāk sakot, tik daudz kā bērnu cieņu un mīlestību. Mirdzošās acis ir tā vērtas, lai šādu pasākumu kaut reizi bērniem noorganizētu ikviens. Tā vietā, lai noskaldītu: “Tev šī grāmata ir obligāti jāizlasa, jo es tā saku!”

Bērni ir jāieinteresē, jo apkārt ir tik daudz blakus nodarbju. Manā bērnībā datoru nebija, televīzija arī neko, kas mani interesētu, nerādīja, tāpēc lasīju gan grāmatas, gan gāju ārā ar citiem spēlēties. Pēc vakara Vērgales pamatskolā saprotu, ka vajadzēs no bērniem pamācīties un, skatoties uz grāmatu kaudzītes, kas gulst uz skapīšu, beigt aizbildināties ar laika trūkumu, nogurumu utt.

Pievieno komentāru

Blogi