Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viltus informāciju jūt gan intuitīvi, gan izsver ar prātu

Steidzīgajā un informācijas pārbagātajā laikmetā cilvēkiem tiek dota iespēja jaunāko informāciju iegūt sev ērtākajā veidā. Televīzijā ir daudz ziņu kanālu – gan vietējo, gan ārzemju, kuri vēsta par aktuālo valstī un pasaulē. Popularitāti iekarojuši ziņu portāli internetā, ko viegli var aplūkot datorā vai telefonā, tāpēc tiem ir lielāka iespēja iekarot plašāku auditoriju.
“Kursas Laiks” uzrunāja Grobiņas novada iedzīvotājus, lai noskaidrotu, kāda ir viņu medijpratība. Proti, vai ikdienā iedzīvotāji domā par to, cik daudz ziņās vēstītajam var un vajag ticēt.

Pārpublicē novecojušu
Grobiņniece Ilze Bušnevica ir administratore Grobiņas sporta centrā un atzīst, ka ikdienā ar ziņu skatīšanos neaizraujas. Vasarā tam vienkārši nepietiek laika. Taču arī ikdienā grobiņniece izvēlas televīziju neskatīties.

Jaunāko informāciju, ja tāda nepieciešama, viņa iegūst ziņu portālos “liepajniekiem”, “delfi” un “tvnet”. Vaicāta, kuriem portāliem uzticas visvairāk, sieviete atbild: “Nav tā, ka es kādam no portāliem ļoti uzticētos. Ir vienmēr jāpiedomā. Es gan nelasu pilnīgi visu. Ja kaut kas  mani vairāk interesē, tad palasu sīkāk.” Par jēdziena “medijpratība” attiecināšanu uz saviem ikdienas paradumiem I. Bušnevicai grūti spriest, taču viņa atzīst: novērojusi, ka daļa mediju publicē vecu informāciju. Ja ziņa savulaik guvusi lielu ažiotāžu, tad, lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību, daļa portālu šo ziņu pārpublicē jau pēc krietna laika. Tas grobiņniecei nešķiet pareizi un godprātīgi. “Citreiz ir tā, ka parādās kaut kas ļoti vecs, kas jau sen bijis.”

Viltus ziņas atšķirt grūti
Arī pārdevēja Ilze no Grobiņas novērojusi līdzīgu parādību. Daļa mediju, lai uzkurinātu sabiedrību, atkārtoti publicē informāciju par kādu zīmīgu notikumu, vēloties piesaistīt lasītāju uzmanību. Grobiņnieces šaubas par mediju uzticamību ietekmējusi tieši vecu ziņu parādīšanās interneta portālos. Par to, cik ticami viņai šķiet ziņu portāli un informācija interneta vidē, sieviete saka: “Laikam jau vairs nevar zināt, kam īsti ticēt. Ir jāpiedomā.” Grobiņniecei šķiet, ka lielajā informācijas plūsmā atšķirt viltus ziņas no īstām viņai būtu gana grūts uzdevums. Televīzijā Ilze  skatās tikai vienu raidījumu – “Bez Tabu”. Taču tam ir viens iemesls – pārraides laiks sakrīt ar grobiņnieces pārrašanos mājās. Tādēļ, lai atvilktu elpu no ikdienas darbiem un uzzinātu, kā cilvēkiem citviet Latvijā klājas, sieviete pārraidi noskatās. Citiem ziņu raidījumiem televīzijā grobiņniece nepievērš uzmanību. Savukārt interneta vidē priekšroku dod portāliem “liepajniekiem” un “delfi”.
Iekaro skatītāja sirdi

Grobiņniece un sociālā darbiniece Liene Grīnfelde atklāj, ka ikdienā televīzijā skatās pārsvarā divas pārraides – “Panorāmu” kanālā LTV1 un novadu ziņas kanālā Re:TV. Uz jautājumu, vai ziņās vēstītajam sieviete pilnībā uzticas, viņa atzīst: “Mazliet jau arī padalu uz divi. Taču katrā gadījumā ir jāzina, kas notiek novados. Pēc tam paskatos portālā “Facebook”, arī tur var kaut ko uzzināt. Taču par simts procentiem mūsdienās kaut kam ticēt laikam nevar.” Aptaujāto grobiņnieku vidū iezīmējas kāda tendence – skatītāko portālu topa augšgalā atrodas “liepajniekiem” un “delfi”. Tomēr L. Grīnfelde neslēpj: pārlasīt visus ziņu portālus vienkārši nepietiek laika, tādēļ jāizvēlas tie, kurus steidzīgajā ikdienā aplūkot. Grobiņniece pastāsta, ka arī sabiedrībā zināmu cilvēku stāstītajam neuzticas par visiem simts procentiem, taču labprāt ieklausās Sandras Kalnietes teiktajā. “Man patīk viņas argumenti, skaidrojumi. Citu cilvēku, kuros labprāt ieklausos, nav.”

Arī pensionārs Voldemārs Bri­­zga no Grobiņas ir pārliecināts: uzticēties mūsdienās nevar gandrīz nevienam. Viņš ir izbijis ugunsdzēsējs, tāpēc ar lielu interesi seko līdzi un līdzpārdzīvo aktuālajiem notikumiem par meža ugunsgrēkiem, kas šobrīd plosās visā Latvijā. Kungs atzīst, ka informāciju iegūst, skatoties raidījumu “Panorāma”. Šim raidījumam grobiņnieks uzticas pilnībā – tas jau gadu gaitā iekarojis vīrieša simpātijas. Interneta vidē ziņas grobiņnieks nepēta, jo tā vēl līdz šim viņam ir neiepazīta un neapgūta vide. Sabiedrībā zināmu cilvēku teiktajam V. Brizga netic un ir pārliecināts, ka katrs viņu teiktais vārds jāapdomā divreiz. “Es nevienam neticu, patiešām!”

Nepatiesību var just
“Lai tiktu pie patiesības, informācija jāfiltrē,” uzskata Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude. Arī viņa, līdzīgi kā citi uzrunātie, ir pārliecināta: par simts procentiem ticēt rakstītajam preses izdevumos un ziņu portālos nevar. Šobrīd informācijas ir tik daudz, ka jāspēj orientēties tās plūsmā un izsekot līdzi, kur beidzas patiesība un sākas izdomājumi. A. Ķude ikdienā lasa divus preses izdevumus. Vienā var uzzināt par aktualitātēm Latvijas mērogā, savukārt otrs vēsta par to, kas notiek Liepājā un tuvākajos novados. To, vai šiem laikrakstiem pilnībā uzticas, A. Ķude komentē sekojoši: “Simtprocentīgi nekam tā īsti nevar ticēt. Arī kuram katram rakstam nē – tajos tomēr ir savs subjektīvais viedoklis.” Interneta vidē A. Ķude mēdz apskatīt portālus “liepajniekiem”, “rekurzeme” un “apollo”, taču atzīst, ka informācijas ir ļoti daudz, tādēļ rūpīgi jāseko līdzi tam, kas tiek lasīts. Nereti internetā var uziet arī tā sauktās viltus ziņas. Bārteniece spriež, ka daļā gadījumu uzreiz jūtams, ka raksts ir tālu no patiesības: “Lasot jau var just, ka kaut kas ir ne tā.”

Grobiņas bibliotēkas vadītāja Irina Ernstsone atklāj, ka viņas ikdiena pieprasa būt informētai par aktuālajiem preses izdevumiem. Tādēļ katru dienu tiek pāršķirstīti jaunākie laikraksti. Lielāku uzmanību gan grobiņniece pievērš “Kurzemes Vārdam” un “Kursas Laikam”, jo tajos lasāmas vietējās ziņas. Bibliotēkas vadītāja gan nenoliedz, ka lasītais vārds ir jāapdomā, pirms to pieņem par patiesību. Par to, kas notiek Latvijā, I. Ernstsone uzzina no radio un televīzijas pārraidēm. Ik pa laikam vakaros grobiņniece skatās “Panorāmu” un grib cerēt, ka tur stāstītajam var uzticēties: “Jānotic. Kaut kam ir jātic.” I. Ernstsone atklāj, ka jēdziens “viltus ziņas” viņai ir svešs, jo ikdienā ziņas interneta portālos nepēta: “Tad var apjukt un sajukt.”

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Atpazīsim melus!