Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Trūkst pilnīgi neatkarīga informācijas avota

Medijpratība pašas un skolojamo jauniešu dzīvē. Par to uz sarunu “Kursas Laiks” aicināja vēsturnieci un ilggadēju Liepājas 10. vidusskolas skolotāju Irisu Otrupi.

Medijpratība un vēsture – vai tās ir saistītas lietas?
Noteikti. Kad padomju laikā sāku strādāt, neviens par tādu medijpratību nerunāja. Skolā mācītais mums bija jāpieņem par pareizu. Tie, kuriem ģimenē neko nestāstīja, tie tam zināmā mērā arī ticēja. Faktiski tā bija smadzeņu skalošana. Esam laimīgi, ka laikus atguvām neatkarību. Pēc pārdesmit gadiem arī mums smadzenes būtu izskalotas tā, ka gribētos tajā iekārtā laimīgi dzīvot tālāk, kā vēl tagad daudzi to pauž. Daudz melu bija arī padomju laikā rakstītajās atskaitēs.

Vai toreizējā “smadzeņu skalošana” nav ļoti līdzīga ar šodien notiekošo?
Tagad, man liekas, ir vēl grūtāk. Mūsdienās vēsture vairāk māca analizēt viedokļus un izprast faktus, tas ir viens no galvenajiem tās mērķiem. Taču arī tos var visādi pagrozīt, un priekšvēlēšanu cīņā tas ir ļoti aktuāli.
Vidusskolā ir priekšmets “Politika un tiesības”, bet tas nav obligāts. Tā kā skolēniem slodze jau tā ir diezgan liela, tad daudzi to neizvēlas. Man šajās stundās ir bijuši desmit, piecpadsmit skolēni, bet tā nav visa klase, un citās skolās to vispār nemāca. Līdz ar to, piemēram, priekšvēlēšanu laikā skolēniem, kuriem ir 18 gadu un kuri pirmo reizi ies uz vēlēšanām, ir ļoti grūti orientēties. Un viņi notic Artusam Kaimiņam, patīk viņa atraktivitāte un akcijas. Ar jauniešiem ir jāprot runāt, bet lielākā daļa partiju, manuprāt, ir tik ļoti iesūnojušas un frāžainas. Tāpēc jaunieši bieži vien saka: “Mums politika neinteresē!”

Kuri ir jauniešu vidū populārākie mediji?
Jaunie cilvēki darbojas sociālajos tīklos. Cilvēki un partijas, kas ir aktīvākas šajos medijos, paņem jauniešu auditoriju par kādiem 90 procentiem. Kad es viņiem liku analizēt avīzes un meklēt rakstus, viņi tā arī pateica: “Mēs avīzes nelasām!” Es arī arvien vairāk sāku saprast, ka visu varu atrast sociālajos tīklos, ka man nav obligāti jāpērk laikraksti.

Tas ietaupa laiku?
Sociālie tīkli it kā ietaupa naudu un laiku. Bet tie var arī laiku atņemt, piemēram, ar viltus ziņām. Izlasu virsrakstu, kas man šķiet pilnīgi neloģisks, bet man gribas to pārbaudīt un es klikšķinu uz tā. Virsraksti var būt ļoti muļķīgi tikai tāpēc, lai cilvēku pievilinātu skatīties tālāk. “Facebook” redzēju, ka kāda skolniece, kura mācījās politiku, ir dalījusies ar aplamu ziņu. Uz manu jautājumu, kāpēc ar šo ziņu viņa dalījās tālāk, atbildēja, ka to darījis kāds draugs, un “es vienkārši tāpat”. Varbūt pat neizlasīja šo ziņu, vien noklikšķināja un to pavairoja. Tā ļoti var pavairoties dažādas muļķības.

Pēc kādiem kritērijiem mācāt skolēniem atšķirt melus?
Pati nesen lasīju padomus, kā to darīt. Nav bijušas tieši tam veltītas politikas stundas, jo programma ir ļoti plaša, – medijpratībai nav laika pievērst pietiekamu uzmanību. Tagad saprotam, ka tam ir jāvelta vairāk laika, jo neizprast – tas ir ļoti bīstami. Ja virsraksts ir “kliedzošs” un saproti, ka tas tevi tikai ievilina, tur ir ļoti jādomā. Ja arī izlasi viltus ziņu, tad analizē! Tāpēc būtu svarīgi medijpratībai vidusskolā piešķirt vairāk laika arī citos mācību priekšmetos.

Viltus ziņas var uztvert arī intuitīvi vai pretī noteikti jābūt faktiem. Intuitīvi var šo to pateikt, bet tam pamatā ir pieredze un zināšanas.
Nepasūtīju vairs avīzi, kura dienu pirms vēlēšanām pārkāpa likumu un rakstīja veselu lapu par konkrētu politiķi. “Bet redziet, kā viņš Ventspili sakārtojis!” šāds arguments skanēja no skolēnu mutes, iespējams, vecāku un vecvecāku ietekmē. Tas ir amorāli!

Vai šis stāsts ir kā mīts, kas neiznīkst?
Man šķiet, tas nācis no deviņdesmito gadu beigām, kad šī pilsēta bija viena no pirmajām, kas tika sakārtota. Tagad daudzas pilsētas ir ļoti skaistas, piemēram, Kuldīga.
Nenoliedzami, liela daļa Zaļo un Zemnieku savienības biedru nāk no padomju laikiem, un visā valstī vajag ko jaunu. Varbūt tas skan naivi –  vajag godīgāku politiku.
Skolēni ir teikuši: stukačiem nebija citas izejas. Atbildu – vienmēr ir kāda robeža, kad vari pateikt: “Nē, es to nedarīšu, es neko neziņošu!”

Vai svarīga ir konkrētu mediju izvēle?
Mums pietrūkst pilnīgi neatkarīga informācijas avota. Latvijā kādreiz bija daži tādi žurnālisti, bet tagad mēs nevaram zināt, kurš ir kuru nopircis un kurš ir pilnīgi neatkarīgs. Tā ir problēma tieši Latvijā.
Vai kāds mums pa īstam ir izskaidrojis, kas notika ar Liepājas autobusu parku?
Biju ļoti izbrīnīta toreiz, kad mums noņēma mikroautobusus.
Kāpēc šo parku pārdeva vai atdeva Šķēlem un Šleseram? Autobusu parks taču saņem valsts dotācijas par invalīdu un citu kategoriju pārvadāšanu, kas brauc par brīvu. Kā privātpersonas var regulāri saņemt valsts naudu?
Noskatījos filmu “Mans tēvs baņķieris” un domāju – vai tiešām deviņdesmitajos gados tā bija un tiešām tā varēja? Tā šķaidīties ar naudu?
Man šķiet, ka tagad nekas tāds vairs nav iespējams.

Kāda ir mēraukla, lai sevī nošķirtu melus no patiesības?
Latvijā mums pietrūkst, pirmkārt, goda sajūtas – to es nevaru darīt, tas ir pret manu sirdsapziņu.
Man šķiet, ka tagad dzīvoju desmit reižu labāk nekā bērnībā, bet mēs toreiz tāpat bijām laimīgi. Neprasījām palīdzību, ziedojumus, bija pašiem jāķepurojas.
Mums būtu jāievēro, ka saka sliktas ziņas par Latviju, ka grib nomelnot Latviju kā valsti. Dažreiz tik ļoti skumji, ka draugi un labi mani paziņas ir dalījušies ar ziņām, kas vērstas pret valsti. Ka viņi par to nepadomā.
Protams, varam kritizēt valdību. Bet kad pasaka – neizdevusies valsts vai vēl vairāk to noniecina, man tas ļoti nepatīk. Jau agrāk ļoti muļķīgs man šķita teiciens “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Zeme ir jebkurā vietā, bet valsts ir tā, par ko cilvēki ir kādreiz sapņojuši un cīnījušies.Valsts ir daudz augstāka pakāpe nekā zeme. Palasu kādreiz komentārus par, piemēram, sporta spēlēm, kā tur tiek noniecināta kāda neveiksme. Par panākumiem parasti klusē. Tie, kas aizbraukuši uz ārzemēm, – nu, labi, dzīvo tur, bet kāpēc “noliec” savu zemi, no kurienes esi nācis?

Vai jaunieši iet uz vēlēšanām?
12. klasē vēl nav daudz jauniešu, kam 18 gadu. Pēc pašvaldību vēlēšanām viņi teica, ka gājuši balsot. Mani uztrauc – ja viņi nemācās politiku, kur vismaz nedaudz apgūst prasmi analizēt un izprast, tad viņi var neiet, tad viņiem varbūt grūti saprast, par ko īsti balsot. Skolotājs jau nepateiks: jums jāvēl par to vai to. Bet skolotājs var paanalizēt partiju sadalījumu kreisajās un labējās un to piedāvājumu. Bet domāju, ka daudzi jaunieši arī spēj izvērtēt. Viņi grib, lai būtu izmaiņas.

Vai jauniešiem ir savi elki ne tikai mūzikā, bet arī politikā?
Biju ļoti pārsteigta pirms diviem gadiem, kad ievēlēja Donaldu Trampu. Man vēlēšanas ASV bija visai vienaldzīgas, bet mana 12. klase kādā interneta vietnē bija sekojusi līdzi Trampa ievēlēšanas procesam, bija sašutuši un gribēja par to runāt. Jutu, ka lielu daļu tas interesēja.
Kaimiņš varbūt zināmā vērā ir pat elks. Līdz vēlēšanām, iespējams, būs daļēji sevi sakompromitējis.
Kādi Jums pašai būs kritēriji, ejot uz vēlēšanām?
Man iet uz vēlēšanām būs ļoti grūti. Nesaprotu, par ko varētu vēlēt.
Gandrīz vienmēr esmu balsojusi par Nacionālo apvienību, bet šajā Saeimas sasaukumā man dažreiz nepatika viņu darbība, un tagad es domāju. Mans kritērijs tiešām būtu godīgā politika. Lai gan politika laikam nevar būt līdz galam godīga. Lai politiķiem būtu pēc iespējas tīra sirdsapziņa, lai domā par Latvijas valsts interesēm. Zinu, ka citi ļoti cītīgi studē partiju programmas, bet es to nedaru, jo jau aptuveni zinu, kā katra darbosies. Svarīgi ir arī cilvēki. Ja kāds sevi ir īpaši sakompromitējis, tad diezin vai es gribēšu vēlēt par šo partiju. Ir kādas trīs partijas, no kurām man būs jāizvēlas.

Kāda būs mediju loma Jūsu izvēlē?
Saka jau, ka priekšvēlēšanu kampaņas būs ļoti netīras. Gribētu, lai mediji tiešām darbojas ar tīru sirdsapziņu. Vairāk paļaušos uz to, ko raksta žurnāls “Ir”. Droši vien loma būs televīzijai – paskatīšos priekšvēlēšanu debates. Informācijas it kā ir ļoti daudz, bet tai jābūt patiesai.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem


Pievieno komentāru

Atpazīsim melus!