Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pāvilostas novada iedzīvotāji netic interneta medijiem un tukšiem solījumiem

Pāvilostas novada iedzīvotāji pret mediju sniegto informāciju izturas gana skeptiski. Viņi ir pārliecināti, ka ne visam rakstītajam un runātajam var ticēt. Īpaši tam, kas pausts ar interneta mediju starpniecību un vēsta par notikumiem, kuru patiesumu grūti pārbaudīt. Priekšroku novadnieki dod ziņām televīzijā un preses izdevumos.

Ieradumam liels spēks
Vērgalniece Anita Sprudzāne atklāj, ka jaunumu apguvei ikdienā izvēlas televīzijas ziņu raidījumus. Visbiežāk skatītie ir raidījumi kanālā LTV1. Tāpat vērgalniece bieži klausās radio, par iecienītāko radiostaciju min Latvijas Radio 2. kanālu. Protams, kā Pāvilostas novada iedzīvotājai A. Sprudzānei esot svarīgi apskatīt arī novada mājaslapu, lai uzzinātu par jaunumiem un izmaiņām novada dzīvē. Par interneta lietošanu viņa smejot teic: “Tur pētu ikdienas lapas.” Par ikdienas lapām viņa dēvē portālus “Tvnet.lv” un “Delfi.lv”. Šie portāli jau no sākuma pieradinājuši pie sava informācijas pasniegšanas veida un apjoma, tāpēc vēl joprojām ir vērgalniecei aktuāli. “Citi jau arī lasa vienu avīzi visu mūžu kopš tās izdošanas laikiem,” ieraduma spēku interneta un iespiesto mediju lietošanā salīdzina A. Sprudzāne.
Vai visam rakstītajam un dzirdētajam medijos var ticēt? Par to vērgalniecei lielas pārliecības nav. Skaidrs esot, ka par katru vārdu ir vēl jāpiedomā. Vienu gan A. Sprudzāne zina droši – ir kāda diena, kurā ticības koeficients medijiem sarūk ļoti lielā mērā. “Pirmajā aprīlī var nelasīt presi un ziņas neklausīties,” smejot saka vērgalniece. Par viltus ziņām viņa saka: “Esmu portālos lasījusi, ka kaut kur šādu informāciju palaiž.” Zinot, ka šādas ziņas interneta vidē klejo, pati ir ļoti piesardzīga. “Priekš tam katram galva ir uz pleciem, lai izfiltrētu, vai tā var būt vai ne. Akli nevar paļauties.” Savā ziņā par melīgu informāciju var nosaukt arī politiķu priekšvēlēšanu vēstījumus, tomēr tā ir nevis mediju, bet pašu politiķu lieta. “Tā ir nevis melu informācija, bet ņirgāšanās par tautu.” A. Sprudzāne atzīst, ka politiķiem un viņu solījumiem vairs netic.

Viltus ziņas – interneta sērga
Arī vērgalniecei Ingai Vītoliņai mediju vidū ir savi iecienītie ziņu portāli un preses izdevumi. Līdzīgi kā A. Sprudzāne, viņa izvēlas tos un jaunus medijus speciāli nemeklē. Piemēram, jau sen pierasts par jaunumiem novadā un Liepājas rajonā uzzināt no portāliem “Liepajniekiem.lv” un “Rekurzeme.lv”. Savukārt Latvijas un pasaules jaunumus vērgalniece pieradusi uzzināt no portāla “Delfi.lv”. Par ierastu lietu kļuvusi arī ziņu skatīšanās pulksten 18 kanālā LTV1.
 Domājot par informācijas patiesumu, I. Vītoliņa smej, ka visbiežāk neprecizitātes vērojamas dažādu TV kanālu laika ziņās. Katrs TV kanāls tuvāko dienu laika prognozi vēsta pavisam citāduu, tad nu saprast, kam ticēt, jāizvēlas skatītājam pašam. Taču citas lielas aplamības televīzijas ziņu raidījumos par aktualitātēm Latvijā un pasaulē I. Vītoliņai nav nācies novērot. “Es ziņas ik pa laikam pārslēdzu un redzu – ir tas pats.”
Skatoties televīziju, rodas pārliecība, ka tur teiktais ir patiesība, citādi esot ar informāciju, kas bieži redzama vietnē “Facebook”. Tā kā tur nonāk ziņas no dažādiem portāliem, nereti gadās, ka starp tām atrodamas arī viltus ziņas. Arī vērgalniece šo parādību novērojusi: “Tās (viltus ziņas – red.), protams, visvairāk var novērot “Feisbukā”. Tur nu tiešām sēdi un domā – pag, ir tā vai nav?” Vērgalniecei gan vienmēr šajā informācijā kaut kas šķitis aizdomīgs, tāpēc noticēt aplamajam vēstījumam, kā to gaidītu ziņu izplatītāji, līdz šim nav varējusi. “Vispirms jau tu izlasi un tad sāc domāt, ka kaut kas īsti pareizi nav,” pieredzē dalās I. Vītoliņa.
Lai gan politiskajām aktualitātēm medijos vēlēšanu laikā vērgalniece īpaši nav sekojusi līdzi, tam pievērsusies tagad, kad notiek valdības veidošanas sarunas. “Skatos, kā tas viss teātris tur notiek,” situāciju raksturo I. Vītoliņa. Arī viņa pieder tai sabiedrības daļai, kas politiķiem vairs neuzticas un katru teikto vārdu uztver ar skepsi. “Katru dienu tikai kaut kas jauns, kaut ko sola, bet nekas nenotiek.”

Nevajadzīgi uzkurina

Pāvilostniece Karīna Drišļjuka, līdzīgi citiem aptaujātajiem novada iedzīvotājiem, atklāj, ka mediju vidū viņa iecienījusi tieši televīzijas pārraides. Ikdienā priekšroka tiek dota kanāliem TV3 un LNT. Un tas galvenokārt ir tāpēc, ka televīzijā paustajai informācijai K. Drišļjuka uzticas. “Televīzijai es laikam uzticos vairāk. Internets ir tas, kam īsti nevar ticēt – nezini, kas ir taisnība un kas ne.” No interneta medijiem pāvilostniece ikdienā neizmanto nevienu, jo nav uzticības tiem. “Ir daudz portālu, kuri paši kaut ko uzraksta un pēc tam to atsauc, atvainojoties par neprecīzu informāciju.” K. Drišļjukai šķiet, ka informācijas publicēšana un pēcāk tās atsaukšana tikai nevajadzīgi uzkurina iedzīvotājus un liek arvien retāk šajos medijos ieskatīties.
Arī viltus ziņas ir viens no iemesliem, kāpēc interneta medijiem ticība strauji samazinās. Tieši e-vidē viltus ziņu izplatīšana ir visvieglākā un biežākā. “Kamēr es sapratu, kas tas ir, gadījās uzķerties. Bet pēc tam, protams, citiem teicu, lai neuzķeras, ka tās ir muļķības. Tagad esmu iemācījusies atpazīt, kuras ir viltus ziņas un kuras nav,” atklāj pāvilostniece. Grūti esot noticēt arī politiskajai informācijai un politiķu vēstījumam. “Pēc vēlēšanām jau uzreiz meta kažociņus otrādi. Ja būtu ārkārtas vēlēšanas, kļūtu skaidrāka bilde. Varētu redzēt, kāds nu kurš ir, tajā skaitā jaunās partijas.”

Partijas salīdzina ar bandām
Arī pāvilostnieks Marats iecienījis jaunumu apguvi, skatoties televīzijas ziņu raidījumus, it īpaši kanālā LTV1. Protams, neizpaliek arī interneta mediju pārlūkošana. Te virsroku starp citiem portāliem ņēmuši “Delfi.lv” un “Tvnet.lv”. Pāvilostnieks arī ir pārliecināts: “Absolūti visam nevar uzticēties.” Novadniekam šķiet: “Kam pieder mediji, tam pieder vara.” Viņaprāt, liela daļa Latvijas lielo mediju tiek finansēti un īpaši atbalstīti, tāpēc zaudējuši savu objektivitāti.
Sarunai pievienojies pāvilostnieks Dzintars atzīst, ka lielāka uzticība ir mazajiem, reģionālajiem medijiem, kas raksta par vietējiem notikumiem un cilvēkiem. Tur neesot iespēju neko samelot, jo galu galā – šī informācija ir viegli pārbaudāma. Dzintars novērojis, ka iespējas spekulēt un izplatīt viltus ziņas ir gadījumos, kad notikusi kāda lielāka nelaime. Šādi notikumi vienmēr cilvēkos raisījuši interesi, tādēļ tiem tiek pievērsta lielāka uzmanība. “Jo briesmīgāks notikums, jo mazāk cilvēks iedziļinās. Viņš izlasa un notic,” teic Dzintars. Nereti atklājas, ka rakstītais ir vien liels pārspīlējums vai pat nepiedodama paviršība. Abi pāvilostnieki kā viens atzīst, ka ticēt nevar ne vien mediju paustajai informācijai, bet arī politiķiem. Marats salīdzina partijas ar bandām, kuras dala ietekmes zonas: “Vieni ņems tirgu, vieni ņems Satiksmes ministriju, cits Iekšlietu ministriju, jo tur vairāk maksā.” Dzintars piebalso, norādot: “Ja esat aizgājuši strādāt, tad strādājiet! Ministrijas sadalīsit pēc tam!”

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem


Pievieno komentāru

Atpazīsim melus!