Ar zināšanām un spriestspēju pret lielummāniju un ķimizāciju

Bunkas pagasta ZS ''Izriede-1'' no tās izveidotāja Jāņa Rubeža pārņēmuši un tēva iesākto bioloģisko saimniekošanu turpina dēli Mariss, Guntis un Ulvis. Pēdējos četrus piecus gadus J. Rubezis vairs nemaz nejaucoties viņu darbībā. ''Viņiem jāattīsta sava domāšana un darīšana. Domāju, ka viņi labi saimnieko.''

Dēli mācījušies no saimniecībā agrāk pieļautajām kļūdām, redzējuši tajā notiekošo un bijuši līdzdalībnieki no pašiem pirmsākumiem 1989. gadā. Taču nozarē notiekošajam J. Rubezis neatslābstoši seko līdzi, analizē un secina.

Lauksaimniecība ir bizness, kurā vajag ''šausmīgi daudz zināšanu'', teic pieredzējušais saimnieks. Savukārt tās nākot tikai ar pieredzi. J. Rubezim spilgtā atmiņā televīzijā redzētā intervija ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolventēm, kuras par nākotnes gaitām teikušas – uz saimniecībām nē, iesim uz ministriju un konsultēsim zemniekus.

''Atvainojiet, ko viņas var konsultēt? Teorētiski varbūt viņas ir visu apguvušas. Bet šāgada laika apstākļi – vai tā ir teorija?'' Tikai no vairākiem viedokļiem var veidoties pašam savs, un tikai tad jaunais speciālists kļūst spriestspējīgs. ''Mēs šo posmu esam palaiduši garām. ''Izcepam'' speciālistus, kuri nav spriestspējīgi, un tas ir sliktākais, ko dzīvē var pieredzēt.''

J. Rubezis atminas, ka vēl sliktāki laika apstākļi bijuši 1976. vai 1977. gada vasarā, kad viņš strādājis par galveno agronomu. Nav varējuši ne savākt sienu, ne nokult labību, ne sagatavot skābsienu. Kulšana sākta 5. septembrī. Pēc salmiem, kartupeļiem un citas lopbarības braukuši uz Baltkrieviju.

''Lauksaimniecība vispār ir augsta riska nozare – vari vinnēt par 100 procentiem, bet arī par 150 procentiem zaudēt,'' zina nozares speciālists. Lauksaimniecības bizness izveidojies kā noslēgts aplis, pa kuru iet naudas plūsma, un no kura grūti tikt ārā. To pieļāvuši iepriekšējie zemkopības ministri – ''visi pēc kārtas''. ''Priecīgi ir tie, kuri šajā aplī nav iegājuši.''

J. Rubezis norāda uz dažādo ķīmisko līdzekļu ražotājiem, kas arī ir minētajā aplī. ''Viņi piespiež zemnieku darīt tā, kā viņi grib.''

Viens veids, kā no šā apļa iziet, pēc J. Rubeža domām, ir atbrīvošanās no lielummānijas: ''Man vajag hekt­ārus, hektārus un vēlreiz hektārus, un es varu dzīvot tikai tad, ja man nāk subsīdijas, subsīdijas un vēlreiz subsīdijas.''

Subsīdijas domātas citam mērķim – investīcijām attīstībā, nevis apgrozāmajiem līdzekļiem un kredītu segšanai.

Pēc 2020. gada ES subsīdijas ''nenogriezīs'' nekādā gadījumā, uzskata zemnieks. ''Jo ar subsīdijām tiek regulētas tiešās pārtikas cenas valstu apritē. Ja nebūs subsīdiju, pienu pārdosim nevis par centiem, bet par eiro litrā, un kas to varēs nopirkt?''

''Lauksaimniecība uz grunti neaizies, tik skeptisks neesmu. Lielie izaicinājumi, kas pašlaik notiek, sāks vest cilvēkus pie prāta. Būs jāmaina saimniekošanas metodes un, galvenais, domāšana jāpārvirza pavisam citās sliedēs. Jāizbeidz lielummānija, pie kuras bieži vien noved skaudība.'' Te esot vietā arī senais tautas vērojums: ''Kas par daudz, tas par skādi.''

Plašāk lasiet 9. novembra ''Kursas Laikā''!

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Priekules novadā