Ceturtdiena 11.03.2010.
Diena
+1
Nakts
-5
Vējš
DR
8-13
m/s
Šodien vārdadienu svin:
Konstantīns,
Agita
Ievads
Nodaļā “Par reģionu” mēģināsim izteikt pašu būtiskāko par vietu, kur darbosimies, kur saredzam portāla nozīmību un jēgu. Šeit noteikti neatradīsiet pilnīgi visu par konkrēto vietu, drīzāk jau raksturojošus izteikumus un atsauces, kur tālāk meklēt. Katra no sadaļām nav uzskatāma par pabeigtu. Ja kādam no Jums, cienījamie portāla lietotāji, rodas ideja par papildinājumu, būtisku atsauci vai faktu, kas noteikti jāpiemin, neaizmirstiet par to informēt portāla veidotājus! Kopā mēs spēsim vairāk.Jānis Goldbergs, portāla redaktors
Liepāja
Pēdējos gadu desmitus Liepāja daudziem asociējas ar Māra Čaklā dzejoļa vārdiem “Pilsētā, kurā piedzimst vējš ...”. Ar šiem vārdiem sākas arī pilsētas himna, kuras mūzikas autors ir Imants Kalniņš . Jāpiebilst, ka vējš šeit tikai piedzimst un nevajadzētu, izkāpjot no autobusa Liepājā, izrādīt vilšanos, ka nav kārtīgas brāzmas sejā. Vējš ir simbols, gluži kā jūra, kas atrodas dažu mirkļu attālumā no katra liepājnieka dzīvesvietas. Varbūt tādēļ tik populārs kļuvis pludmales festivāls “Baltic Beach Party ”, jo tas notiek pilsētas pludmalē, kur satiekas vējš, jūra un smiltis. Ak, smiltis! Ne visiem tās likušās jaukas. Piemēram, Krievijas impērijas cars Pēteris I pilsētas dubļos nozaudējis zābaku, bet pēc tam nolamājis to: “čortov gorodok!” Vēl aizvien mikrorajons aptuveni tajā vietā tiek dēvēts par Velnciemu. No Pētera I idejas Liepājā cēlusies Krievijas impērijas Kara osta, tagad vairāk dzīvojamie un rūpnieciskie rajoni – Karosta un Tosmare, lai gan arī Latvijas kara flotei šeit ir savas bāzes .
Savdabīgi pilsētu raksturo Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesors Edgars Lāms:
“Dižā Liepa – Liepāja – vēju šūpulis, sīksto kārklu un kuršu krasts. Liepāja – zvejnieku un rūpnīcu pilsēta, satiksmes ceļu mezgls, izglītības nervs. Liepāja – tirgus placis? teātra būda? cietoksnis? iebraucamā vieta? tranzīta koridors? tilts?”
Liepājā nav pabeigtības, nav vienveidības. Vienmēr paliek jautājums, paliek izvēle. Varbūt, ka tieši Liepājas demokrātiskais sākums lika pamatus Latvijas brīvvalstij 1919. gadā, kad Kārļa Ulmaņa valdībai nebija vietas, kur patverties. Tieši šeit sākās kaujas par brīvību, kuras vēlāk turpinājās pie Rīgas tiltiem un citviet Latvijā. Tieši Liepājā dzima Atmodas un Tautas frontes priekšvēstnesis – cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki '86 ”. Varbūt, ka brīvdomība arī ir Liepājas simbols, lai gan pietiek ar vēju – to neviens nav noturējis važās.
Iespējams, šis brīvdomības vējš liek liepājniekiem dziedāt un labu dziesmu labi uzklausīt. Liek gleznot un rakstīt gluži tā, kā to dara tieši šeit. “Kā Londonai ir sava Liverpūle, tā mums ir sava Liepāja. Apjausta un neapjausta. Mīlēta un nenovērtēta...” teicis Jānis Šipkēvics . Šie vārdi lasāmi pie Latvijas 1. Rokkafejnīcas ieejas durvīm.
Protams, pilsēta ir arī namu kopums un ielu tīmeklis. Liepājā ir labu arhitektu nami , daudz baznīcu un ielas ar zviedru bruģi . Liepājā ir spēcīga izklaides un tūrisma industrija ar savu vēsturi un tradīcijām. Liepājas šodienas būvnieki un arhitekti ir ne mazāk slaveni. “Tālredzīga stratēģija un jaunākās tehnoloģijas ir galvenie principi,” savulaik teicis kādreizējais Liepājas galvenais arhitekts, veiksmīgs uzņēmējs un politiķis Uldis Pīlēns . Tirgoņu iela, tautā saukta arī par Gājēju ielu, ir viņa ideja, kas harmoniski ievijusies Liepājas arhitektūrā, un šobrīd jebkurš liepājnieks zinās pateikt, kā līdz tai nokļūt.
Bet par Liepājas sirdi dēvē Rožu laukumu .
“Ir arī mums savs Rožu laukums,
Kas ieziedējis Liepājā, tās pašā viducī...” /Olafs Gūtmanis /
Šeit notiek lielākās pilsētnieku sanāksmes un pulcēšanās, tepat atrodas Latviešu biedrības nams , netālu – lielākie tirdzniecības centri, garām noducina Liepājas tramvajs , tepat – Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Visi un visu pilsētnieku ceļi te krustojas. Šeit pilsēta nekad neapstājas.
Jānis Goldbergs
Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām, kas dibināta 1249. gadā, bet pilsētas tiesības ieguva 1378. gadā, tāpēc tā ir pilsēta, kuras ielās satiekas gadsimti un pagātnes mantojums labi sadzīvo ar šodienu.
Aizputes simbols ir Livonijas ordeņa pils. Tās mūri attēloti Aizputes ģerbonī. Pils būvniecību uzsāka ordeņmestrs Dītrihs fon Greningens. Tā vairākkārt paplašināta, un būvniecība pabeigta tikai 15. gadsimtā.
Cauri pilsētai tek Tebras upe , tai pāri ved Akmens tilts, kas celts 1907. gadā. Tilta margas ir pēdējā Kazdangas barona fon Manteifeļa dāvinājums Aizputes pilsētai, tāpēc Manteifeļu dzimtas ģerbonis iemūrēts tilta akmens margu vidū.
Aizputē ir savdabīgs Vecpilsētas ansamblis, kas ir valsts nozīmes koka pilsētbūvniecības piemineklis un atrodas trijstūrī starp Jāņa, Katoļu un Atmodas ielām.
Seno kuršu pilskalnā, ko sauca par Beidu, 1253. gadā uzcelta baznīca. Tagad vietu, kur atrodas sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca, sauc par Baznīckalnu.
Aizputes pagasts robežojas ar Aizputes pilsētu un Cīravas, Lažas, Vecpils, Kalvenes, Kazdangas un Dunalkas pagastiem.
Aizputes pagasta teritorijai cauri tek Tebras upe un tās pieteka Grabste, kā arī Durbes pietekas Akmene un Dubeņa. Starppauguru ieplakās ir nelieli ezeri un dīķi. Pagasta Ziemeļu malā ir 982 ha lielais Ploces purvs, kurā iegūst kūdru kopš 1922. gada.
Cīravas pagasts atrodas 49 km attālumā no Liepājas un 15 km no Aizputes. Tur apskatāms muižas un luterāņu baznīcas komplekss, kas izvietots iekoptā dendroloģiskā parkā Durbes kreisajā krastā. Muižas dzīvojamā ēka celta ap 1780. gadu, pašreizējo izskatu ieguvusi pēc 1875. gada.
Kalvenes pagasts atrodas 49 km no Liepājas, 16 km no Aizputes, pie Jelgavas - Liepājas šosejas.
Kalvenes pagasta nosaukums pēc nostāstiem cēlies no kalves, kas darbojusies pils celšanas laikā. Kalvenes pils atradusies uz Austrumiem no Tīdu ezera, bet tā nav saglabājusies, tāpēc šo nosaukumu guvis bijušais Tāšu Padures muižas centrs.
Kalvenes pagasta krāšņajās ielejās ir daudzi ezeri - Tīdu (32 ha), Podnieku, Ģēģeru, Celmu. No ezeriem sākas Tebra ar Aloksti, Bārtas pieteka Vārtāja un Ventas pieteka Koja.
Kazdangas pagasts atrodas 60 km attālumā no Liepājas, 10 km no Aizputes, 20 km attālumā no Skrundas. Lielākās apdzīvotās vietas ir Kazdanga, Valāta, Cildi, Rokaiži, Tebras, Bojas, Vecpils.
Tagadējā Kazdangas pagasta teritorija atradās senajā kuršu zemē Bandavā. Kazdangas vietvārds rakstos minēts jau 1351. gadā, kad iekarotās kuršu zemes tika sadalītas starp Livonijas ordeni un Kursas bīskapiju.
Pagasta lepnums ir Kazdangas parks, tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. Aizsprosts Alokstes upē veido gleznaino Dzirnezeru.
Kazdangas muižas ansambļa centrā ir Kazdangas pils, kur pašlaik atrodas Kazdangas Profesionālā vidusskola. Kazdangā dzimuši Māteru Juris un Fricis Brīvzemnieks.
Lažas pagasta teritorija robežojas ar Sakas, Cīravas, Aizputes, Kazdangas, Gudenieku un Turlavas pagastiem.
Aizputes pilsēta pagastu dala divās daļās. Lielākās apdzīvotās vietas ir Štakeldanga, Padure, Apriķi. Apriķus uzskata par Lažas pagasta kultūras centru. Tur apskatāma Apriķu muiža un Apriķu baznīca, kas ir nozīmīgi kultūrvēsturiski objekti.
Pirmo reizi Apriķu vārds rakstos minēts 1253. gadā. Hronikās lasāms par kuršu varonīgo cīņu ar krustnešiem - Dzinteres pils aizstāvju bojāeju un vācu lielo nežēlību.
Gibortu kapsētā apglabāts viens no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem - Neredzīgais Indriķis (1783 - 1828).
Grobiņas novads
Grobiņas pilsēta atrodas pašā Liepājas pievārtē, un šobrīd maz kas liecina, ka tās vēsture aizsākusies ilgi pirms Liepājas pirmsākumiem. No VI līdz VIII gadsimtam Grobiņas teritorijā atradusies lielākā zināmā skandināvu kolonija Baltijā. Ieceļotāji no Gotlandes un Zviedrijas iekšzemes savu apmetni ierīkojuši pakalnā, tolaik kuģojamās Ālandes upes krastā. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi Romberta hronikā minētā pilsēta “Seeburg” jeb latviski – Ezerpils (pilsēta aiz Liepājas ezera).
Grobiņas latviskā nosaukuma izcelsme tiek saistīta ar senu līvu vārdu “groubs” – skābardis. Ka tas tā varētu būt, liecina Skābaržu kalns. Vēstures datos Grobiņa pirmo reizi minēta 1253. gadā, kad šo vietu pārņēma ienākošie vācieši, lai pakļautu kristietībai. Pilsētas tiesības Grobiņa ieguva 1695. gadā.
Grobiņa allaž bijusi sportiska pilsēta. Pilsētas vārdu pasaulē skandina motokrosists Lauris Freibergs, kurš 2000. gadā kļuva par Eiropas čempionu “open” klasē. L. Freibergs pārstāv Nīderlandes komandu “Yamaha Van Beers” un jau vairākus gadus startē pasaules čempionāta elites klasē “MX1”. Grobiņnieki labi startē arī moto triālā, spēlē futbolu. Piedalās arī sacensībās basketbolā, volejbolā, vieglatlētikā, galda tenisā, šahā un spēka trīscīņā.
Pilsētā darbojas jauniešu deju kolektīvs “Spararats”, jauktais koris “Vēl” un citi pašdarbības kolektīvi.
Grobiņas pagasts ir slavens ar mākslinieku Robertu Stārostu (1908.-1958), kurš dzimis “Dziedoņos”. 2008. gada 15. jūnijā tiks atzīmēta mākslinieka simtā gadskārta. Stārosts mācījās Grobiņas pagastskolā. Viņa mīļākie priekšmeti bija zīmēšana un gleznošana. Pēcāk viņš mācījies Liepājas Mākslas amatniecības skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks apglabāts Grobiņas pagasta Limbiķu kapos.
Pagasta lielākā daļa atrodas Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā. Lielākās apdzīvotās vietas ir Robežnieki, Cimdenieki un Dubeņi. Pagastā ir vēja ģeneratoru parks un jāšanas sporta bāzes, kuru jātnieki ar labiem panākumiem startē Latvijas mačos. Nesen pagasts iegādājās jaunu greideri no Ķīnas. Grobiņas pagastā dzīvo Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Sandra Vensko, kurai ir liels nopelns šās puses literārās darbības attīstībā.
Medzes pagasta centrs ir Kapsēde. Tā viens no ievērojamākajiem apskates objektiem ir Kapsēdes dižakmens. Tas joprojām ir augstākais laukakmens Latvijā. Teikas stāsta, ka akmens no Ziemupes nests uz Liepāju, bet pēkšņi zibens iespēris un velns iejaucies.
Arī Gaviezes pagasts priecē ar vairākiem apskates objektiem. Piemēram, Brienamo purvu, āmuli, dižkokiem, Elkukalnu pilskalnu un citām vietām.
Bārta – sena vieta, slavena ar savām audējām un Bārtas etnogrāfisko ansambli. Bārtā audēju kolektīvs dibināts 1977. gada februārī. Sākumā tajā audušas vairāk nekā 20 sievu, tagad palikušas sešas, septiņas. Pirmsākumos kolektīvā darbojies arī etnogrāfiskā ansambļa vadītājs Zigurds Rukuts, kurš tāpat kā audēja Vilma Ķuda ieguvis Tautas lietišķās mākslas meistara titulu.
Uldis DobelisGrobiņas latviskā nosaukuma izcelsme tiek saistīta ar senu līvu vārdu “groubs” – skābardis. Ka tas tā varētu būt, liecina Skābaržu kalns. Vēstures datos Grobiņa pirmo reizi minēta 1253. gadā, kad šo vietu pārņēma ienākošie vācieši, lai pakļautu kristietībai. Pilsētas tiesības Grobiņa ieguva 1695. gadā.
Grobiņa allaž bijusi sportiska pilsēta. Pilsētas vārdu pasaulē skandina motokrosists Lauris Freibergs, kurš 2000. gadā kļuva par Eiropas čempionu “open” klasē. L. Freibergs pārstāv Nīderlandes komandu “Yamaha Van Beers” un jau vairākus gadus startē pasaules čempionāta elites klasē “MX1”. Grobiņnieki labi startē arī moto triālā, spēlē futbolu. Piedalās arī sacensībās basketbolā, volejbolā, vieglatlētikā, galda tenisā, šahā un spēka trīscīņā.
Pilsētā darbojas jauniešu deju kolektīvs “Spararats”, jauktais koris “Vēl” un citi pašdarbības kolektīvi.
Grobiņas pagasts ir slavens ar mākslinieku Robertu Stārostu (1908.-1958), kurš dzimis “Dziedoņos”. 2008. gada 15. jūnijā tiks atzīmēta mākslinieka simtā gadskārta. Stārosts mācījās Grobiņas pagastskolā. Viņa mīļākie priekšmeti bija zīmēšana un gleznošana. Pēcāk viņš mācījies Liepājas Mākslas amatniecības skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks apglabāts Grobiņas pagasta Limbiķu kapos.
Pagasta lielākā daļa atrodas Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā. Lielākās apdzīvotās vietas ir Robežnieki, Cimdenieki un Dubeņi. Pagastā ir vēja ģeneratoru parks un jāšanas sporta bāzes, kuru jātnieki ar labiem panākumiem startē Latvijas mačos. Nesen pagasts iegādājās jaunu greideri no Ķīnas. Grobiņas pagastā dzīvo Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Sandra Vensko, kurai ir liels nopelns šās puses literārās darbības attīstībā.
Medzes pagasta centrs ir Kapsēde. Tā viens no ievērojamākajiem apskates objektiem ir Kapsēdes dižakmens. Tas joprojām ir augstākais laukakmens Latvijā. Teikas stāsta, ka akmens no Ziemupes nests uz Liepāju, bet pēkšņi zibens iespēris un velns iejaucies.
Arī Gaviezes pagasts priecē ar vairākiem apskates objektiem. Piemēram, Brienamo purvu, āmuli, dižkokiem, Elkukalnu pilskalnu un citām vietām.
Bārta – sena vieta, slavena ar savām audējām un Bārtas etnogrāfisko ansambli. Bārtā audēju kolektīvs dibināts 1977. gada februārī. Sākumā tajā audušas vairāk nekā 20 sievu, tagad palikušas sešas, septiņas. Pirmsākumos kolektīvā darbojies arī etnogrāfiskā ansambļa vadītājs Zigurds Rukuts, kurš tāpat kā audēja Vilma Ķuda ieguvis Tautas lietišķās mākslas meistara titulu.
Aizputes novads
Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām, kas dibināta 1249. gadā, bet pilsētas tiesības ieguva 1378. gadā, tāpēc tā ir pilsēta, kuras ielās satiekas gadsimti un pagātnes mantojums labi sadzīvo ar šodienu.
Aizputes simbols ir Livonijas ordeņa pils. Tās mūri attēloti Aizputes ģerbonī. Pils būvniecību uzsāka ordeņmestrs Dītrihs fon Greningens. Tā vairākkārt paplašināta, un būvniecība pabeigta tikai 15. gadsimtā.
Cauri pilsētai tek Tebras upe , tai pāri ved Akmens tilts, kas celts 1907. gadā. Tilta margas ir pēdējā Kazdangas barona fon Manteifeļa dāvinājums Aizputes pilsētai, tāpēc Manteifeļu dzimtas ģerbonis iemūrēts tilta akmens margu vidū.
Aizputē ir savdabīgs Vecpilsētas ansamblis, kas ir valsts nozīmes koka pilsētbūvniecības piemineklis un atrodas trijstūrī starp Jāņa, Katoļu un Atmodas ielām.
Seno kuršu pilskalnā, ko sauca par Beidu, 1253. gadā uzcelta baznīca. Tagad vietu, kur atrodas sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca, sauc par Baznīckalnu.
Aizputes pagasts robežojas ar Aizputes pilsētu un Cīravas, Lažas, Vecpils, Kalvenes, Kazdangas un Dunalkas pagastiem.
Aizputes pagasta teritorijai cauri tek Tebras upe un tās pieteka Grabste, kā arī Durbes pietekas Akmene un Dubeņa. Starppauguru ieplakās ir nelieli ezeri un dīķi. Pagasta Ziemeļu malā ir 982 ha lielais Ploces purvs, kurā iegūst kūdru kopš 1922. gada.
Cīravas pagasts atrodas 49 km attālumā no Liepājas un 15 km no Aizputes. Tur apskatāms muižas un luterāņu baznīcas komplekss, kas izvietots iekoptā dendroloģiskā parkā Durbes kreisajā krastā. Muižas dzīvojamā ēka celta ap 1780. gadu, pašreizējo izskatu ieguvusi pēc 1875. gada.
Kalvenes pagasts atrodas 49 km no Liepājas, 16 km no Aizputes, pie Jelgavas - Liepājas šosejas.
Kalvenes pagasta nosaukums pēc nostāstiem cēlies no kalves, kas darbojusies pils celšanas laikā. Kalvenes pils atradusies uz Austrumiem no Tīdu ezera, bet tā nav saglabājusies, tāpēc šo nosaukumu guvis bijušais Tāšu Padures muižas centrs.
Kalvenes pagasta krāšņajās ielejās ir daudzi ezeri - Tīdu (32 ha), Podnieku, Ģēģeru, Celmu. No ezeriem sākas Tebra ar Aloksti, Bārtas pieteka Vārtāja un Ventas pieteka Koja.
Kazdangas pagasts atrodas 60 km attālumā no Liepājas, 10 km no Aizputes, 20 km attālumā no Skrundas. Lielākās apdzīvotās vietas ir Kazdanga, Valāta, Cildi, Rokaiži, Tebras, Bojas, Vecpils.
Tagadējā Kazdangas pagasta teritorija atradās senajā kuršu zemē Bandavā. Kazdangas vietvārds rakstos minēts jau 1351. gadā, kad iekarotās kuršu zemes tika sadalītas starp Livonijas ordeni un Kursas bīskapiju.
Pagasta lepnums ir Kazdangas parks, tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. Aizsprosts Alokstes upē veido gleznaino Dzirnezeru.
Kazdangas muižas ansambļa centrā ir Kazdangas pils, kur pašlaik atrodas Kazdangas Profesionālā vidusskola. Kazdangā dzimuši Māteru Juris un Fricis Brīvzemnieks.
Lažas pagasta teritorija robežojas ar Sakas, Cīravas, Aizputes, Kazdangas, Gudenieku un Turlavas pagastiem.
Aizputes pilsēta pagastu dala divās daļās. Lielākās apdzīvotās vietas ir Štakeldanga, Padure, Apriķi. Apriķus uzskata par Lažas pagasta kultūras centru. Tur apskatāma Apriķu muiža un Apriķu baznīca, kas ir nozīmīgi kultūrvēsturiski objekti.
Pirmo reizi Apriķu vārds rakstos minēts 1253. gadā. Hronikās lasāms par kuršu varonīgo cīņu ar krustnešiem - Dzinteres pils aizstāvju bojāeju un vācu lielo nežēlību.
Gibortu kapsētā apglabāts viens no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem - Neredzīgais Indriķis (1783 - 1828).
Iluta Dreimane
Sakas novads
2004. gada nogalē, apvienojoties Sakas pagastam un Pāvilostas pilsētai, nodibinājās Sakas novads. Pēc teritorijas platības tas ir lielākais Liepājas rajonā, kur dzīvesvietu deklarējuši nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju.
Lielākās apdzīvotās vietas – Akmensrags, Saka, Ulmale, Rīvas, Labrags, Saļiena.
Sakas vārds vēstures avotos minēts jau 1230. gadā. Vietā, kur Durbes upe un Tebra saplūstot veido Sakas upi, izsenis dzīvojuši kurši. Vēlāk te bijusi viena Kurzemes hercoga Jēkaba ostām. Par baronu Ostenzakenu dzimtas valdīšanu novadā liecina Sakas - Lejas luterāņu baznīca un muižas drupas Upesmuižas parkā.
Novadā izveidotas dabas takas, kas ļauj iepazīt seno kuršu svētvietas Ulmalē, neskarto dabu Pūļupītes krastos, apskatīt Akmensraga bāku un izbaudīt ainavu Jūras vai Dzintara takā. Daļu novada teritorijas aizņem dabas liegumi – Grīņu rezervāts un Pelēkās kāpas dabas liegums.
Kopš 1991. gada Pāvilostai piešķirtas pilsētas tiesības. Tā Sakas upes grīvā izaugusi no zvejnieku apdzīvotā ciema Āķagala . Savu vārdu saņēmusi kā dāvinājumu Kurzemes gubernatoram Paulam Lilienfeldam, kura brālis barons Otto Fridrihs Lilienfelds 1879. gadā sācis izbūvēt ostu un molu.
Zvejniecības uzplaukums bija padomju varas laikā, kopš 1947. gada strādāja zvejnieku kolhozs “Dzintarjūra,” kurš 1974. gadā pievienots Liepājs zvejnieku kolhozam “Boļševiks”. Patlaban zvejas tiesības nomā tikai daži piekrastes zvejnieki. Ar zivju pārstrādi nodarbojas zvejnieku saimniecība “Kaija”.
Pāvilostā darbojas vidusskola, mūzikas un mākslas skola, kā arī Ernesta Šneidera veidotais novadpētniecības muzejs.
Pilsētas attīstība virzīta uz atpūtnieku piesaisti. Tādēļ viens pēc otra tiek atvērti viesu nami. Darbojas tūrisma informācijas centrs. Par savu paradīzi to uzskata Latvijas vējdēļu sporta cienītāji.
Tradīciju cienītāji jau zina, ka Pāvilostu vērts apmeklēt maija trešajā sestdienā, kad tiek svinēti pilsētas svētki, jūlija otrajā sestdienā – Zvejnieku svētkos, kad notiek arī katamarānu sacensības. Jūlija pēdējā sestdienā smilšu skulptūras veido festivālā Zelta smilšu grauds uzaicinātie mākslinieki, bet augusta pēdējā sestdienā tiek svinēta Senās uguns nakts.
Osta, jahtu piestātne, lielais jūrakmens, neskartā daba un skarbais jūras gaiss piesaista šai vietai radošus cilvēkus. Savulaik padomju militāristu daļēji izolēta no atpūtniekiem, tagad – laimīga par savu nesabojāto un necivilizēto pludmali.
Pāvilostnieki lepojas ar savu himnu, kurai mūziku sacerējis Uldis Marhilēvičs, bet vārdus – Guntars Račs.
Vērgale
Es mīlu debesis man atvēlētās svētās,
Kur balti gulbji vēja ceļus skrej,
Kur rīta zvaigznes sudrabotā gaisma
Liek mosties manai Vērgalei.
Vērgalnieka, zemes kopēja Aivara Gravas dzejolis, Noras Kurmes komponēts, kļuvis par Vērgales himnu. Par pagasta neoficiālo simbolu dēvē gulbi. Novada vēsturi pamatīgi izpētījis un divos sējumos aprakstījis novadpētnieks Alfrēds Šnipke, dodams nosaukumu “Vērgale laiku lokos”. Viņš savācis pamata ekspozīciju vietējam novadpētniecības muzejam.
Lielākās apdzīvotās vietas: Vērgale Ploce, Saraiķi, Ziemupe . Vērgalnieki lepojas ar sakopto pagasta centru, kur darbojas pamatskola, pirmsskolas izglītības iestāde “Kastanītis”, kultūras nams un sporta zāle.
Dabas lieguma “Ziemupe” lepnums ir kadiķu audze un jūras stāvkrasts. Kopš dažiem gadiem te apmeties Latvijas Ziemassvētku vecītis un svētkiem tuvojoties atklāj savu biroju.
“Vējš manas bērnības logā
Triec smiltis ar augošu spītu,
Un kāda no kāpmalas priedēm
Diez vai sagaidīs rītu.
Tādās naktīs nevaru aizmigt
Sen nav Ziemupē būts,” apliecina A. Grava.
Vērgales pamatskola izvietota muižas kungu mājā. Tā ir vēlā klasicisma – ampīra stilā celta ēka, ko rotā kolonnas, cilnī veidots fon Bēru dzimtas - ģerbonis. Saglabājušies vēsturiskie interjera fragmenti – kāpņu margas, dekoratīvi kalumi, parkets.
Vērgales pagasts vairākkārt atzīts par sakoptāko Kurzemē. Centrā darbojas ceptuve SIA “Kalniņmuiža”, kas piedāvā maizi un konditorejas izstrādājumus.
Skolotāja Iveta Vanaga spriež, ka lielākā Vērgales bagātība ir darbīgie un atsaucīgie cilvēki.
Sarmīte Štrausa
Abi pagasti atrodas pašā leišmalē. Rucavas pagasta robežas pēdējo reizi mainītas 1974. gadā, kad Kalnišķi tika pievienoti Nīcas pagastam. Topošā novada ļaudis apvienoties negrib. Vislabprātāk rucavnieki gribētu izvairīties no 2009. gada apvienošanas ar Dunikas pagastu.
Rucavas pagastā dzīvo 1400 iedzīvotāju. Pagastā notiek - kūdras ieguve un pārstrāde, niedru pļaušana Papes ezerā un to sagatavošana, mežizstrāde un kokapstrāde, lielogu dzērveņu audzēšana.
Aptuveni puse no Rucavas pagasta teritorijas ir dabas liegumi, lielākais no tiem – Papes dabas parks.
Atpūtu jūras krastā iecienījuši kaimiņi lietuvieši, kas Papē un Nidā sarūpējuši sev vasaras mājiņas.
Rucavas pagasta teritorijā sastopamas ap 40 no Sarkanajā grāmatā iekļautajām augu sugām. Aptuveni 20 Latvijas florai retu un aizsargājamu augu sugu ir sastopamas tikai Rucavas pagasta teritorijā, piemēram, āra bērzs un kailās sinepītes.
Dunikas pagasts atrodas Liepājas rajona dienvidrietumos, robežojas ar Lietuvu un Rucavas, Nīcas, Bārtas un Kalētu pagastiem. Tuvākie centri Grobiņa – 45 kilometri, Liepāja – 55 kilometri, Priekule – 40 kilometri. Attālums līdz Rīgai – 250 kilometri. Iedzīvotāju skaits - 797.
Lielākās apdzīvotās vietas - Sikšņi, Dunika.
Nīcas novads
(Nīcas pagasts, Otaņķu pagasts)
“Jūras tuvumā allaž mitušas dūšīgas tautas, uzņēmīgas ciltis. Cīņa ar dabas spēkiem padara cilvēku drošu, patstāvīgu, īpatnīgu. Tādu īpašību arī nīceniekiem nekad nav trūcis.” Tā par nīceniekiem rakstīja rakstnieks, publicists Jēkabs Janševskis, un tāpat nīceniekus var raksturot šodien.
Nīca atrodas uz dienvidiem no Liepājas pilsētas robežas starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, tālāk robežojas ar Otaņķu, Dunikas, Rucavas pagastiem. Pagasta administratīvais centrs Nīca atrodas pie Liepājas - Klaipēdas šosejas, piecus kilometrus no Baltijas jūras.
Nīca ir viens no lielākajiem pagastiem Liepājas rajonā. Pagastā ir 184 zemnieku saimniecības, 1226 piemājas saimniecības un turpat 3000 iedzīvotāju.
Nīcas pagastā ir vairākas apdzīvotas vietas: Kalnišķi, Jūrmalciems , Bernāti, Pērkone, Nīca u.c.
Latvijā Nīca pazīstama ar tās krāšņo tautastērpu.
Ar Nīcas vārdu saistīta vairāku personību dzīve. Te dzimis koktēlnieks Miķelis Pankoks (1894 - 1983), operdziedātājs Miķelis Fišers (1915 - 1984), ārsts, komponists, diriģents Eduards Baštiks (1906- 1992). Septiņus dzīves gadus Nīcā pavadījis rakstnieks Jēkabs Janševskis ( 1865 - 1931).
Otaņķu pagasts atrodas Liepājas ezera dienvidaustrumu un austrumu krastu Piejūras zemienē. Otaņķu pagasta administratīvais centrs atrodas 22 km no Liepājas, Bārtas upes labajā krastā. Tas robežojas ar Grobiņas, Bārtas un Nīcas pagastiem. Iedzīvotāju skaits – 1016. Lielākās apdzīvotās vietas: Rude, Laurciems, Upmaļciems, Otaņķi.
Rucavas novads
(Rucavas pagasts, Dunikas pagasts)Abi pagasti atrodas pašā leišmalē. Rucavas pagasta robežas pēdējo reizi mainītas 1974. gadā, kad Kalnišķi tika pievienoti Nīcas pagastam. Topošā novada ļaudis apvienoties negrib. Vislabprātāk rucavnieki gribētu izvairīties no 2009. gada apvienošanas ar Dunikas pagastu.
Rucavas pagastā dzīvo 1400 iedzīvotāju. Pagastā notiek - kūdras ieguve un pārstrāde, niedru pļaušana Papes ezerā un to sagatavošana, mežizstrāde un kokapstrāde, lielogu dzērveņu audzēšana.
Aptuveni puse no Rucavas pagasta teritorijas ir dabas liegumi, lielākais no tiem – Papes dabas parks.
Atpūtu jūras krastā iecienījuši kaimiņi lietuvieši, kas Papē un Nidā sarūpējuši sev vasaras mājiņas.
Rucavas pagasta teritorijā sastopamas ap 40 no Sarkanajā grāmatā iekļautajām augu sugām. Aptuveni 20 Latvijas florai retu un aizsargājamu augu sugu ir sastopamas tikai Rucavas pagasta teritorijā, piemēram, āra bērzs un kailās sinepītes.
Dunikas pagasts atrodas Liepājas rajona dienvidrietumos, robežojas ar Lietuvu un Rucavas, Nīcas, Bārtas un Kalētu pagastiem. Tuvākie centri Grobiņa – 45 kilometri, Liepāja – 55 kilometri, Priekule – 40 kilometri. Attālums līdz Rīgai – 250 kilometri. Iedzīvotāju skaits - 797.
Lielākās apdzīvotās vietas - Sikšņi, Dunika.
Anita Kantāne
Nīcas novads
“Jūras tuvumā allaž mitušas dūšīgas tautas, uzņēmīgas ciltis. Cīņa ar dabas spēkiem padara cilvēku drošu, patstāvīgu, īpatnīgu. Tādu īpašību arī nīceniekiem nekad nav trūcis.” Tā par nīceniekiem rakstīja rakstnieks, publicists Jēkabs Janševskis, un tāpat nīceniekus var raksturot šodien.
Nīca atrodas uz dienvidiem no Liepājas pilsētas robežas starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, tālāk robežojas ar Otaņķu, Dunikas, Rucavas pagastiem. Pagasta administratīvais centrs Nīca atrodas pie Liepājas - Klaipēdas šosejas, piecus kilometrus no Baltijas jūras.
Nīca ir viens no lielākajiem pagastiem Liepājas rajonā. Pagastā ir 184 zemnieku saimniecības, 1226 piemājas saimniecības un turpat 3000 iedzīvotāju.
Nīcas pagastā ir vairākas apdzīvotas vietas: Kalnišķi, Jūrmalciems , Bernāti, Pērkone, Nīca u.c.
Latvijā Nīca pazīstama ar tās krāšņo tautastērpu.
Ar Nīcas vārdu saistīta vairāku personību dzīve. Te dzimis koktēlnieks Miķelis Pankoks (1894 - 1983), operdziedātājs Miķelis Fišers (1915 - 1984), ārsts, komponists, diriģents Eduards Baštiks (1906- 1992). Septiņus dzīves gadus Nīcā pavadījis rakstnieks Jēkabs Janševskis ( 1865 - 1931).
Otaņķu pagasts atrodas Liepājas ezera dienvidaustrumu un austrumu krastu Piejūras zemienē. Otaņķu pagasta administratīvais centrs atrodas 22 km no Liepājas, Bārtas upes labajā krastā. Tas robežojas ar Grobiņas, Bārtas un Nīcas pagastiem. Iedzīvotāju skaits – 1016. Lielākās apdzīvotās vietas: Rude, Laurciems, Upmaļciems, Otaņķi.
Anita Kantāne
Autorizēties
Sludinājumi
Uzņēmumu meklēšana
