Nupat  izlasīju pērnruden” Latviešu strēlnieku apvienības” izdoto ģenerāļa Igora Briežkalna grāmatu „No Narofominskas  līdz Imulai”. Interesants, faktiem bagāts materiāls par latviešiem,  2.Pasaules kara  „nepareizajiem” cīnītājiem.  Bet ne jau par „pareizumu” vai „nepareizumu” gribu runāt, bet gan par atsevišķu faktu interpretāciju un salīdzinājumu atsevišķās vēstures grāmatās un šo notikumu  atspoguļojumu un izskaidrojumu.

Debesīs velk baltas svītras...

Pēdējā laikā lasu, ka Kurzemēbvieži dzirdama lidmašīdu gaudošana.Mūsu Gaisa spēku skaidrojumi ne vienmēr un ne visus apmierina.

Un tad es atcerējos TOS LAIKUS.

“Es skatos un redzu pie debess...”
Nē, nē! Tie nav gājputni, kā tajā visiem labi zināmajā ziņģē! Tie ir reaktīvie lidaparāti! Nezinu - vai beļģu, dāņu, vai arī angļu, kā nupat vienojušies mūsu valsts varenie stūrētāji NATO. Varbūt pat turki...
Risinu domu tālāk...
Atceros senu, senu pagātni. Tas varēja būt tālajā 1939.gada vasarā. Vai nu tie bija manevri, vai kaut kas cits - gaisā lidinājās vairākas lidmašīnas. Man tā patika...
Tad 1940.gada 17.jūnijs. Tik daudz gaisa putnu savā kaķa mūžā nebiju redzējis! Pakāpies uz akmens, vicināju ar roku un saucu “Urrā!” (Tagad melns traips manā biogrāfijā - tāpēc jau laikam jāiztiek ar tiem pensijas grašiem.)
Gadu vēlāk vai ik dienas redzēju citas, melniem krustiem rotātas lidmašīnas, kas bumboja tuvējo pilsētu. Nu jau apnika nemitīgā un skaļā rūkoņa.
Dažus gadus vēlāk no malas vēroju arī gaisa kaujas, kad lielie putni kā bišu spiets riņķoja debesīs.
Un tad kādā “interesantā” plūkšanās reizē kāda šķemba, lode vai kas cits nelāgi ķēra manu rotaļu biedru... Mēs viņu atdevām zemes klēpim. No tās dienas es ienīstu gaisa lidoņus...
...Un atkal viņi velk baltas svītras manas dzimtenes debesīs! Vai atkal tie kāro uz mūžu izšķirt kādus rotaļu biedrus?...
Es tos nelūdzu! Mani kaimiņi un draugi - tāpat. Kungi tos ielūdza. Tie paši kungi, kas nesenajos juku laikos ar tautas mantu piestūķēja savas kabatas.
Tie paši...
Es skatos un redzu - pie debess baltas svītras velk
Cik ilgi vēl?...

Vai žēlastības nauda mums vajadzīga?

Pašlaik notiek villošanās imitācija SVF aizdevuma lietās. Pat Valsts prezidents pameta gozēšanos Vidusjūras krastā, imitējot lielu valsts darbu. Cik grandiozs  bija šis darbs?  Pačabināšana  un verdzības noslēdzēju atbalsts  vairāku paaudžu garumā. Pie reizes esam izlamājuši Augustu Brigmani un ZZS, kas izteica citus variantus. Sevišķu aktivitāti te izrādīja Kārlis Streips mums visiem zināmu iemelsu dēļ.

Es savukārt domāju vēl radikālāk nekā Augusts Brigmanis un ZZS. Manuprāt jārunā kā suverenai valstij pienākas nevis kā skrandainam  ubagam, tupot pie baznīcas durvīm žēlastības dāvanas gaidot. Mums taču ir stratēģisks partneris –ASV. Palūgsim viņu. Ja skaitās partneris – lai aizdod bez jebkādiem drakoniskiem noteikumiem. Ja nē – tad arī mēs parādīsim zobus. Kāda velna pēc mums jākaro Afganistānā? . Turpmāk pārtraucam sūtīt savus vīrus karot uz svešām zemēm. Ietaupīsim krietnu summiņu. Stājamies vispār laukā no NATO. Mums šī organizācija nav nepieciešama, nepieciešama kā sunim piektā kāja, kā zaķim "stop" signšls.  Tā vajadzīga ASV. Idiotiski stulbā baidīšana ar krievu lāci jau sen norakstāma – nav taču XX gs.. pirmais pusgads, bet XXI gs. 1.ceturksnis jau pusē. Jau sen nav PSRS, bet Krievijas Federācija, un tā ir pavisam jauna un daudz savādāka valsts nekā staļiniskā PSRS. Reizi par reizēm būsim reālisti. Kāpēc mums, mazai valstiņai, izdot milzu summas bruņošanās vajadzībām, ja pašiem jāstaigā ar ubaga tarbu kaklā?

Padomāsim par to, nevis gānīsimies interneta portālos, kuri bieži vien liecina par mūsu tumsonību, šaurpierību un intelekta trūkumu.

Uldis Ģērmanis atgādina 

1.      Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.

2.      Latviešiem jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības.

3.      Latvieši pārāk bieži ir bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji, bet pārāk maz domātāji un plānotāji.

4.       Jo neticamākas un neiespējamākas lietas kāds sludina un apsola, jo lielāki sekotāju un  bari tam rodas .

5.      Ko cilvēks apzinās un izprot, to vienmēr iespējams labot.

6.       Ir divas iespējas raudzīties uz pasaules lietām; tā, kā tas ir un notiek  vai arī tā, kā mēs vēlētos, lai tas notiktu.

7.       Visās lietās jācenšas pēc vienkāršības un skaidrības.

8.       Gudrība nepielīp.

9.       „Mazs” un „liels” ir ļoti relatīvi jēdzieni. Kas saistīti ar aktuālā momenta īpatnībām.

10.   Kas gan var cienīt tos, kas necienī paši sevi.

11.   Mēģināt kādu parādību izprast ir svarīgāk nekā to pelt vai slavēt.

12.   Cerības uz kaut kādu „kompromisu ar bendi” pieder pie cilvēcisko ģeķību un defaitisma visaugstākajām izpausmēm.

13.  Nezūdīsimies un velti nežēlosimies – raudātāji un čīkstētāji nevienem nepatīk.

14.  Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa.

15.  Latviešiem Jācenšas visiem spēkiem izvairīties un neļaut sevi izmantot svešu kungu un svešu mērķu labā.

16.  Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt.

17.  Vēstures gaitā latvietim vienmēr iepotēta paklausība un bijība pret kungiem, pazemība, pieticība  un strādība: ar visādiem līdzekļiem tam iedvesta mazvērtības sajūta.

18.  Latvietis netic saviem spēkiem un cieš no mazuma kompleksa.

19.  Latvieti mēs redzam dažādu laikmetu maiņās ar cepuri rokā, ar līku muguru, ar sieciņu padusē, bet blēdīgu smīnu ūsās.

20.  latvietis ir gatavs aprunāt, apsūdzēt un nodot citus, ja pašam kas atlec, bet bieži vien arī, ja nekas neatlec – aiz paraduma.

21.  Latvietis ir izdarīgs, izturīgs, centīgs – nereti pārcentīgs -  visādās sīkās blēdībās izmanīgs – dažkārt arī zaglīgs – bez solidaritātes un lojalitātes pret saviem kārtas brāļiem, jo „katrs rauj, cik var un kur var.”

22.  Pārāk daudz latviešu piedalās un atbalsta politiskos murgus.

23.  Latvieši pārāk bieži mēdz cerēt un gaidīt visu no citiem.

24.  Latvieši kā čaklas darba skudras daudz ko savāc un uzceļ, bet tad atčāpo kāds viltīgs un badīgs skudrulācis un pievāc gan visu sarūpēto, gan arī pašas skudras.

25.  Pēdējos brīvvalsts gadus dzīvojām autoritārā iekārtā, kas mūs joprojām diskreditē pasaulē.

26.  Mums nav jāmeklē atbalsts pie reakcionārām aprindām, kas mūs pašus tikai kompromitē.

27.  Mums nav jāgaužas par savu mazumu un nevarību.

28.  Tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.

29.  Mīlēt savu tautu nenozīmē nicināt citas.

30.  Mēs nu reiz esam tādi, par kādiem vēsture un nemitīgie likteņa triecienu mūs veidojuši.

31.  Kaut arī Latvijas neatkarības posms (1918-1940) nav bez savām kļūdām un maldiem, tas vēl aizvien ir pats spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm.

32.  Bez naida un uztraukuma jāturpina pacietīgs izskaidrošanas un apgaismes darbs, lai mūsu zaudējumi nākotnē būtu pēc iespējas mazāki.

33.  Mums jāizturas pret saviem vārdiem un darbiem atbildīgi. Visas mūsu muļķības un neapdomības var tikt vērstas pret mums pašiem – mūsu tautu un valsti.

34.  Darīsim savu darāmo ar jautru un spītīgu prātu – nekad nezaudēsi humoru!   

Vai kādam iebilstams? 

Šis ir zīmīgs datums mūsu valstij: atcerēsimies 1905.gadu, 1991.gadu. Tagad – 2009.gada 13.janvārim tuvojoties atkal spalvas iet pa gaisu: vieni organizē mītiņu, citi – visiem spēkiem, pat provokatoriski - cenšas tautu iebiedēt.

„Noslēgts 6 miljonu latu līgums par Rīgas koncertzāles projektēšanu. Projektēšanas pirmā posma kopējās izmaksas sasniegs 3,1 miljonu latu. Otrajā posmā izmaksas būs līdzīgas.”

„Zatlers pusotra gada laikā bijis 41 ārvalstu vizītē. Pērn tas izmaksāja 217 000 latu, bet šogad — 607 000 latu. Tas nozīmē, ka vidēji mēnesī tikuši tērēti ap 50 000 latu.”

Masu mediju ziņas

Kad pirmās Latvijas pirmajos gados Liepājā ieradušies ārzemju viesi – angļu un franču augsti stāvošas armijas personas, viņu uzņemšanu uzticējuši pulkvedim Ķūķim  Mielastu mūsu pulkvedis sarīkojis virsnieku klubā. Mielasta galdā bijušas angļu siļķes, rupjmaize un prastais degvīna,  piedevām – kurzemnieku skābputra uzdzeršanai. Sākumā ārzemju virsnieki bijuši pārsteigti par vienkāršo kareivju azaidu, bet Ķūķis savā sirsnībā paskaidrojis, ka šoreiz augstie viesi sēd pie iesācēju un liela postu pārdzīvojušas tautas kareivjiem, pie viņu vienkāršā mielasta galda. Pēc gadiem, kad būs nolīdzināti kara ierakumi un novākti stiepļu žogi, arī galda saturs mainīsies. Brīnišķīgā apmierinātībā ārzemju viesi  - ģenerāļi un admirāļi cilājuši degvīna glāzes, piekoduši savas siļķes un rupjo maizi, dzēruši tostus ar piepildītām skābputras glāzem.

Liekas mazs sīkums un liela pārdrošība. Bet tas pierāda Ķūķa atklātību un nevēlēšanos slēpt latviešu tautas nabadzību, kas jauno dzīvi iesāka tukšā un izpostītā  zemē, kad lauki bija jāapstrādā labi, ja ar vienu kara brāķa zirgu un aizdaru deva viena slaucama gotiņa, bet karavīriem trūka ne vien normālu zābaku, bet arī cita dzimtenes aizsardzībai nepieciešama inventāra.

Par šo uzņemšanu rakstot, ārzemju laikrakstos, un korespondenti visi kā viens augstu novērtēja jaunās valsts pieticību, vienkāršību un tieksmi kļūt par attīstītu valsti pasaulē.

Un viņi nekļūdījās.

Toties tagad – šķiežamies pa labi un kreisi. Gribam pārspēt visus un visur. Viena gada budžetu jau esam izniekojuši, nedomājot par tā atdošanu.- katra diena nes ziņas par jauniem un jauniem tēriņiem.

 „.3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”

Iepriekš runāju par patiesības kumeļu, iejūgtu sagrozīto faktu karietē. Karietē sēdošie „pareizie”, veiksmīgi mētājas ar zināmu aprindu prasībām sagatavotu informāciju.. Maldinošās informācijas paudēji gūst pārsvaru: Latvietis šaubās par visu, kas viņam šķiet bez sensācijas pasniegts. „Jā, bet...”Šis vērtējums ir visīstākā medusmaize baumu un maldinošu apgalvojumu autoriem.